Apgaismība Francijā

Apgaismība (franču: Siècle des Lumières — ‘apgaismības laikmets’) bija sabiedriski politiska intelektuāļu kustība Rietumeiropā jaunajos laikos; uzskatu virziens, kura pārstāvji iestājās par esošo sociālo un politisko trūkumu novēršanu, mainot sabiedrības ētikas un morāles normas, politiku un sadzīvi, izplatot labā un patiesības idejas, izglītojot sabiedrību. Zināmākie franču apgaismotāji ir Voltērs, Ruso un Monteskjē.

Voltērs

Uzskati

Apgaismotāji uzskatīja, ka orientācija uz pagātni ir galvenais kavēklis, jo tikai jaunākie atklājumi dabaszinātnēs paver labākas nākotnes perspektīvas. Ja bija jāizšķiras starp veco un jauno, apgaismotāji vienmēr izvēlējās jauno. Apgaismība pārnesa analītisko un eksperimentālo metodi, kas bija guvusi panākumus dabaszinātnēs, uz cilvēka un cilvēcisko attiecību izpēti, tiecoties apstiprināt jaunu kosmopolītisku humānismu. Tika uzskatīts, ka Visums (tajā skaitā arī cilvēks) ir pakļauts vispārējiem likumiem, kurus var atklāt ar novērojuma un eksperimenta palīdzību.

Vēstures izpratne

Apgaismotāju acīs vēsturei nebija patstāvīgas nozīmes un suverēnas vērtības, vēsturi viņi uzskatīja tikai par bezgalīgu maldu un nezināšanas vēsturi. Didro uzskatīja, ka vēsture liecinot par to, kā krāpnieku saujiņa apspiedusi mazākumu. Mersjē rakstīja, ka vēsture esot notekūdeņu noplūdes vieta, kurā mudž no noziegumiem, kurus izdarījusi cilvēku dzimta. Apgaismotāji pacēla prāta autoritāti neiedomājamos augstumos un uzskatīja, ka tas vislabāk izpaužas visstingrākajā un uzskatāmākajā zinātnē — matemātikā. Prāta kults noveda pie matemātikas kulta un pēc matemātikas parauga tika mēģināts izstrādāt arī sociālās un morāles zinātnes, atņemot melīgos pamatus un balstot tās uz stingriem pierādījumiem, kas nepieļauj nekādas hipotēzes.

Denī Didro

Morāle un sabiedrība

Voltērs uzskatīja, ka cilvēks ir sabiedriska būtne, kam Dievs devis saprātu un tieksmi uz labāko. Visi cilvēki spēj sasniegt laimi, ja tikai pareizi izmanto savas iespējas. Tāpēc sabiedrībai jābūt apgaismotai un tolerantai. Franču apgaismotāji cīnījās pret cietsirdību, netaisnību, apspiešanu, rasismu, verdzību, teroru u. c. Viņi bija orientēti humānisma virzienā.

Reliģija

Viens no populārākajiem un pazīstamākajiem franču apgaismības aspektiem ir uzbrukumi jebkurai vēsturiskai reliģijas formai, it īpaši kristīgās mācības dogmām un katoļu baznīcai. Teoloģija kā maldu mācība tiek pielīdzināta māņticībai. Baznīcas nosodījums neizraisīja lielu pretestību pilsoņos, kas praktiski visi bija audzināti kristietībā. Didro sāka Dievu skaidrot kā gādīgu, labu Tēvu, kas vienādi mīl visus cilvēkus un neuzliek sodus par grēkiem, kuri ir nožēloti. Voltērs pieprasīja reliģiju, kas balstās nevis uz atklāsmi, bet uz prātu. Viņš uzskatīja, ka mērķtiecīgā Visuma uzbūve liecina par Dievu kā Radītāju un augstas inteliģences klātbūtni un lai patiktu Dievam pilnīgi pietiek, ja seko racionālistiskās morāles prasībām.

Enciklopēdija

Interese par zinātni rosināja vairākus filozofus radīt grāmatu, ko sauca par enciklopēdiju. Šīs 28 sējumu biezās grāmatas rakstīšanas mērķis bija apkopot informāciju par dažādām tēmām it īpaši par zinātni un tehnoloģiju. Galvenais enciklopēdijas redaktors bija franču rakstnieks Denī Didro. Enciklopēdijai rakstus piedāvāja ari citi filozofi, tajā skaitā Voltērs un Monteskjē. Pirmais sējums iznāca 1751. gadā. Gan franču valdības, gan baznīcas cenzori aizliedza šo darbu, jo pēc viņu domām tas apšaubīja valdnieku autoritāti, radīja nemiera garu un mudināja uz "morālu izvirtību, vēršanos pret reliģiju, bezdievību". Didro tomēr panāca atļauju un turpināja enciklopēdijas drukāšanu, tāpēc līdz pat 1772. gadam regulāri iznāca enciklopēdijas sējumi. Enciklopēdija deva filozofiem iespēju vērsties pret nelikumībām, kuras tie saskatīja sabiedrībā. Piemēram, kādā rakstā karš tiek aprakstīts kā vājprāts, kas nav savienojams ar civilizētu sabiedrību. Citā rakstā nosodīta verdzība un norādīts, ka nevienam nav tiesību atņemt citam cilvēkam brīvību.