Rucavas novads

Rucavas novads
Ģerbonis
Centrs:	Rucava
Kopējā platība:	448,2 km2
• Sauszeme:	434,4 km2
• Ūdens:	13,7 km2
Iedzīvotāji (2021):	1 505
Blīvums (2021):	3,5 iedz./km2
Izveidots:	2009. gadā
Domes priekšsēdētājs:	Līga Stendze (Vienoti novadam)
Teritoriālās vienības:	Dunikas pagasts Rucavas pagasts
Pakalpojumu centri:	Sikšņi
Mājaslapa:	www.rucava.lv
Rucavas novads Vikikrātuvē

Rucavas novads ir 2009. gada teritoriālās reformas rezultātā izveidots novads Kurzemes dienvidrietumos, kurā apvienoti bijušā Liepājas rajona Dunikas un Rucavas pagasti. Robežojas ar Nīcas, Grobiņas un Priekules novadiem, kā arī Lietuvas Klaipēdas apriņķa Skodas rajonu un Palangas pilsētu. Novada centrs ir Rucava.

Teritorijas struktūra

• 48,3% (21654,9ha) – meži;
• 25% (11209,8ha) - lauksaimniecībā izmantojamās zemes;
• 14% (6363,6ha) – purvi;
• 3,2% (1497,8ha) - ūdeņi;
• 1,8% (825,4ha) - ceļu infrastruktūra;
• 1% (446,5ha) - apbūve un pagalmi;
• 5,3% (2383,3 ha) - pārējās teritorijas

Nozīmīgu īpatsvaru aizņem īpaši aizsargājamas dabas teritorijas un objekti (aptuveni 12000 ha, t.i. 26 % teritorijas), t.sk. piecas Natura 2000 Eiropas nozīmes aizsargājamās dabas teritorijas (dabas liegums „Sventājas upes ieleja”, dabas liegums „Ķirbas purvs”, dabas liegums “Pape” , dabas liegums “Nīcas īvju audze” un aizsargājamā jūras teritorija „Nida-Pērkone”), viens ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis, 61 dižkoks, septiņi mikroliegumi. Rucavas novada platība ir 449 km2 - pēc teritorijas platības vidēja lieluma novads Latvijas mērogā (53. lielākais novads valstī).

Ģeogrāfija

Rucavas novada teritorija atrodas divos Latvijas fizioģeogrāfiskajos rajonos: lielākā teritorijas daļa Piejūras zemienes Bārtavas līdzenumā un dienvidaustrumu daļa Rietumkursas augstienē Vārtājas viļņotajā līdzenumā.

Rucavas novada rietumu daļa izvietojas Piejūras zemienes Bārtavas līdzenumā. Tas aizņem vairāk nekā 70 km garu un 5-20 km platu Baltijas jūras piekrastes joslu Latvijas dienvidrietumos. Bārtavas līdzenums ziemeļos robežojas ar Piemares līdzenumu austrumos, ar Rietumkursas augstienes Vārtājas viļņoto līdzenumu, iet gar Baltijas ledus ezera stāvkrastu pie Medzes un Kapsēdes, gar Grobiņu, Bārtas un Dunikas pacēluma rietumu malu un tālāk gar Rucavu līdz Latvijas robežai ar Lietuvu.

Pamatiežu virsma Bārtavas līdzenumā atrodas galvenokārt zem jūras līmeņa. Novada teritorijā ir izplatīti karbona, triasa un juras karbonātieži, smilts, smilšakmeņi, aleirolīti un māls. Gan triasa, gan arī juras perioda nogulumiem ir praktiska nozīme. Triasa māli ir izmantojami ķieģeļu ražošanā, sadzīves un rūpniecisko notekūdeņu attīrīšanā, kā arī augu eļļas dzidrināšanā. Gaišās juras vecuma smiltis izmantojamas stiklrūpniecībā, bet tumšie māli kā ugunsizturīgs materiāls. Pamatiežus klāj aptuveni 30 m bieza kvartāra nogulumu sega – glacigēnie un interglaciālie smilšainie un aleirītiskie nogulumi. Līdzenuma lielākajā daļā tos sedz dažādo Baltijas jūras attīstības stadiju baseinu glaciolimniskie nogulumi (smilts, smalka grants un aleirīti, kā arī sapropelis (gitija), oļi un laukakmeņi), kuru vienlaidu izplatību pārtrauc upju ielejas ar aluviālajiem nogulumiem. Gar Litorīnas jūras krasta līniju sastopami laukakmeņu krāvumi. Baltijas jūras piekrastē izplatīti eolie nogulumi, reljefa pazeminājumos – purvu nogulumi.

Rucavas novada austrumu daļu fizioģeogrāfiski raksturo Rietumkursas augstienes Vārtājas viļņotā līdzenuma apvidus dienvidu daļa. Apvidus ziemeļu daļa atrodas uz pamatiežu Dienvidkurzemes pacēluma rietumu nogāzes, dienvidu daļa iesniedzas Baltijas depresijā, kur pamatiežu virsa ir zemāka par jūras līmeni. Līdzenuma pamatiežu virsu saposmo vairākas apraktās ielejas, kuras daļēji sakrīt ar Bārtas, Vārtājas, Birztalas un Ālandes ielejām un kuru dziļums ir 70-101 m vjl.

Pamatiežu virsā Vārtājas līdzenumā ir liela iežu dažādība. Apvidus dienvidu daļā, kur atrodas Rucavas novads 15-20 km platā joslā pamatiežu virsu veido apakšējā karbona smilšakmeņi un smilts. Tie atrodas zem kvartāra nogulumiem arī apraktajās ielejās. Teritorijā dominē apakšējā triasa sarkanbrūnie, violetie un zaļganpelēkie māli, bet dienvidrietumu galā – augšējā juras tumšpelēkie un melnie smilšakmeņi, smilts, vizloti aleirīti un māli. Juras iežu vienlaidu izplatību pārtrauc ielejveida iegrauzums, kur sastopami perma un triasa ieži. Pamatiežus pārsedz 20-40 līdz 100-130 m (ielejveida iegrauzumos) biezs kvartāra nogulumu slānis. To veido galvenokārt Kurzemes (priekšpēdējā) apledojuma morēnas zilganpelēkais vai zaļganpelēkais smilšmāls, ledāja kušanas ūdeņu nogulumi un Latvijas (pēdējā) apledojuma sarkanbrūnā morēna. Vēl vecāki kvartāra nogulumi sastopami ielejās. Pēdējā apledojuma morēna veido vairāk nekā pusi līdzenuma cilmiežu, it īpaši tā ziemeļu daļā - Bārtas, Kalētu un Dunikas pacēlumā. Pazeminājumos glacigēnos nogulumus pārsedz Bārtas pieledāja baseina smilšainie nogulumi, lokālo iekšledāja baseinu aleirīti un māli, abpus Bārtas ielejai arī Baltijas ledus ezera smilšaini grantainie nogulumi. Vājāk drenētajos pazeminājumos ir ezeru un purvu nogulumi, purvu un upju ielejās – alūvijs.

Rucavas novada rietumu daļas reljefs veidojies pēcleduslaikmetā Baltijas ledus ezera un Baltijas jūras abrāzijas un akumulācijas procesu ietekmē. Ledāja veidojumi daļēji pārskaloti vai noskaloti. Virsa ir līdzena vai nedaudz viļņota, lēzeni pazeminās no 10-20 m vjl. pie austrumu robežas līdz 0-8m vjl. vidusdaļā. Gar jūras piekrasti stiepjas kāpu zona. Atsevišķas kāpas vai kāpu grēdas vietām paceļas arī līdzenumā. Novada piekrastes ziemeļu daļā atrodas augstākās kāpas, kas iekļaujas uz dienvidiem no Liepājas esošo Latvijas augstāko kāpu grēdā. To augstākie punkti novadā ir Pāļu kalns (36,4m vjl., garums - 160 m, platums - 120 m) un Lāvas kāpa (25 m vjl.).

Novada piekrastes joslai raksturīgi atšķirīgi mūsdienu ģeoloģiskie procesi un dinamika. Tajā no Lietuvas robežas līdz Papes ciemam dominē dinamiskā līdzsvara procesi, ar tendenci uz krasta noskalošanos iepretim Nidas purvam (krasta atkāpšanās 1992. – 2007. g. ir mazāka par 10 metriem) . Nelielā posmā sanešu materiāla akumulācija vērojama pie Papes ciema (akumulācija 6 – 15 m3/m 1992. – 2007. g.). Sākot ar Papes ciemu līdz pat novada ziemeļu robežai piekrastē dominē krasta noskalošanās procesi (krasta atkāpšanās 1992. – 2007. g. 11 – 20 m). Izvērtējot novada jūras krastu pēc noteicošajiem lokālajiem apstākļiem, tā erozijas riska pakāpe kopumā ir novērtēta kā augsta.

Reljefa virsas augstums novada austrumu daļā pārsvarā ir 40-50m vjl., augstākās vietās tas sasniedz 70m vjl., bet ielejveida pazeminājumos samazinās līdz 15m vjl. Plaši ielejveida pazeminājumi sastopami novada dienvidu daļā starp Dunikas , Kalētu un Bārtas pacēlumiem. Rucavas novada rietumu daļas klimats vērtējams kā mēreni silts un mitrs ar izteiktu jūras ietekmi, ko nosaka valdošie R un DR vēji (it īpaši līdz 6km platā piekrastes joslā). Ziemas ir vēsas, mākoņainas, ar atkušņiem. Novada piekrastē ļoti bieži novērojama migla. Gada vidējā temperatūra šajā novada daļā ir 6.75oC, janvāra vidējā temperatūra -3,0oC, bet jūlijā +16,5oC. Aktīvo temperatūru summa izsakāma kā 1850-2000oC. Novērojams visgarākais bezsala periods Latvijā – 173 dienas. Vidējā nokrišņu summa 700-800mm. Sniega sega vērtējama kā nepastāvīga, veidojas decembra beigās vai janvāra sākumā un saglabājas līdz marta vidum. Tās vidējais biezums 10-20 cm. Dažos gados stabila sniega sega Rucavas novada Baltijas jūras piekrastes zonā vispār var neveidoties.

Rucavas novada austrumu daļā klimats ir mēreni silts un vidēji mitrs. Nokrišņu summa pārsniedz 800mm gadā. Gada vidējā t~6*C, janvāra: -4*C, jūlija: +16.5*C-17*C. Bezsala periods variē no 140 līdz 160 dienām. Tas izskaidrojams ar Baltijas jūras ietekmes samazināšanos virzienā no R uz A. Sniega segas biezums svārstās no 15 – 20cm. Novada rietumu daļa atrodas smilšainās Piejūras zemienes augšņu rajonā. Raksturīgas tipiskās podzolaugsnes (piekrastes kāpu zonā), velēnpodzolētās glejaugsnes un velēnu glejaugsnes. Lielas platības aizņem purvu augsnes. Novada austrumu daļā sastopamie augsnes tipi ir velēnu glejaugsne un veleņpodzolētā glejaugsne, velēnu podzolaugsne un pseidoglejotā augsne, kā arī purvu kūdraugsne un kūdrainā podzolētā glejaugsne. Pārmitrajās ieplakās izveidojušās purvu augsnes, upju palienēs – aluviālās augsnes. Inženierģeoloģiskie apstākļi vērtējami kā apmierinoši. Novada hidrogrāfisko tīklu veido Baltijas jūras mazo upju sateces baseina upes Sventāja un Bārta, šo upju pietekas, Papes ezers ar tā sateces baseina upes un kanāli, kā arī meliorācijas sistēma, kas nodrošina virszemes ūdeņu noteci.

Vēsture

Rucava ir sens Kurzemes novads. Veiktie arheoloģiskie izrakumi Rucavā liecina, ka tā ir bijusi kuršu apdzīvota vieta jau 1.gadu tūkstoša beigās p.m.ē. Agrā dzelzs laikmeta (2. - 4. gs.) Mazkatužu kapu lauka izrakumi apstiprina liecības par kuršiem kā jūras braucējiem, karotājiem un amatniekiem.

Par nosaukumu „Rucava” izcelsmi un nozīmi ir izteiktas vairākas versijas. Par tā senāko formu valodnieki uzskata „Rukiava”, taču šā vārda skaidrojumam, kā norāda vēsturnieks Muntis Auns, īpaša uzmanība nav pievērsta. Pēc Latvijas vēstures institūta valodnieka Ojāra Buša un M. Auna domām, visticamāk ir divas versijas: vārda nozīme ir saistāma vai nu ar miglu (lietuviski – rūkas), vai, vēl ticamāk, ar jēdzienu „aizaugt” (rukt, sarukt).

Dokumentos pirmo reizi Rucavas vārds minēts 1253. gada 5. aprīlī, kad Kursas zeme Duvzare tika sadalīta starp Kurzemes bīskapiju un Vācu ordeni, ko parakstīja Kurzemes bīskaps Heinrihs no Licelburgas un Vācu ordeņa mestra vietnieks Livonijā Sainas Eberhards.

Šajā un 1253. gada 20. jūlija dokumentā vietas apzīmējums „Rutzowe” ir identisks gan vācu, gan latīņu valodā rakstītajos tekstos. Saskaņā ar 1253.gada līgumu, Pape un Rucava tiek atstātas Livonijas ordeņa pakļautībā. Krievijas ķeizarienes Katrīnas Lielās laikā Kurzeme tika pievienota Krievijai. Šai laikā ap lielo Rucavas muižu atradās arī Kāķišķu, Meirišķu, Papes un Nidas muižas. Ievērojamu laika posmu Rucava ir bijusi arī vienota teritorija ar Būtiņģi un Sventāju. Gandrīz visā pastāvēšanas laikā Livonijas ordenis ļoti rūpējās par Livonijas – Prūsijas tirdzniecības un kara ceļa nostiprināšanu un drošību. Šis ceļš no Rīgas cauri Tukumam, Kandavai veda uz Kuldīgu, tad caur Aizputi, Durbi, Grobiņu un Rucavu, tālāk uz Klaipēdu un Prūsiju. Šim ceļam bija būtiska nozīme Rucavas novada ekonomiskajās norisēs un tas sekmēja amatnieku un tirgotāju brīvciema – Paurupes (tagadējais Rucavas centrs) izveidošanos.

Toreizējo Grobiņas apgabalu, kurā ietilpa arī bijušās Duvzares teritorija šaipus Sventājas upei, ordeņa mestrs GothardsKetlers 1560. gada pavasarī ieķīlāja Prūsijas hercogam. 17. gs. sākumā Gotharda Ketlera jaunākais dēls Vilhelms, apprecēdams Prūsijas hercoga meitu, pūrā ieguva Grobiņas apgabalu un pievienoja to Kurzemes hercogistei. Gandrīz pusgadsimtu Rucavas novads atradās Prūsijas hercogu pārvaldīšanā un aizsardzībā. Vēsturiskās liecības liecina par daudzpusīgiem sakariem ar Prūsijas hercogistes pilsētām; vācu tautības amatnieku un tirgotāju ierašanos Paurupes brīvciemā un vācu draudzes nodibināšanos.

Pēc Kurzemes atkalapvienošanās, Grobiņas apgabalu pārveidoja par apriņķi un sadalīja iecirkņos. Katra apriņķa teritorijā zināma daļa bija t.s. domēnes – hercoga rīcībā esošais nekustamais īpašums, no kura apsaimniekošanas un citiem ienākumiem hercogs sedzis valsts un galma izdevumus. Par šādu hercoga kroņa muižu kļuva arī Rucava, kas 17. gs. sākumā jau bija ievērojama apdzīvota vieta pēc tā laika mērogiem, fiksēta 1607. gadā Amsterdamā izdotajā ģeogrāfisko karšu atlanta kartē „ Livonia, siveLiefland”. Hercoga Jēkaba valdīšanas gados Rucava un tās apkārtne ir piedzīvojusi savu pirmo lielāko uzplaukumu. Paurupes brīvciema attīstībā ir atzīmēta mežniecība un krogi, tirgotāji un amatnieki, Papes mazosta.

Rucavas nozīmīgumu pastiprināja Jelgavas – Klaipēdas lielceļš jeb pasta ceļš, kurš, sasniedzot Skrundu, tālāk virzījās caur Priekuli, Bārtu, Rucavu, Sventāju un Palangu. Rucavas novadu šķērsojis arī ceļš uz Liepāju gar jūru, no Sventājas caur Papi un tālāk uz Bernātiem.

Hercoga Jēkaba laikā Rucavā, Paurupes ciemu ieskaitot, darbojusies vadmalas austuve un veltuve, linu austuve, salpetra vārītava, krāsotava, dzintara virpotava, dažos avotos ir arī norādes, ka darbojusies arī zvanu lietuve un šauteņu darbnīca. Rucavas vadmalas austuve (pavisam hercogistē bija 10) darbojās apmēram no 1661. g. līdz 18. gs. Austuvei bija liela nozīme visā apgabalā. Tur auda, piemēram, holandiešu meistaru uzraudzībā tā sauktos flāmšu audumus, lai ar tiem atvietotu no Flāmijas (Holandes) ievestās flāmšu drānas, kā arī tā sauktās airišu drānas.

Rucavas salpetra vārītavai, tāpat kā citām, bija svarīga loma stikla un šaujamā pulvera ražošanā. Bez tam salpetris bija dārga eksportprece un deva labus ienākumus hercoga kasei. Krāsotavās ne tikai krāsoja audumus, bet arī izgatavoja visādas krāsas, gan pulverveida, gan eļļas krāsas veidā. Veltuves darbības laiks apmēram sakrīt ar austuves darbības periodu. Tās produkciju – tūbu izmantoja segu, zābaku, sedlu, cepuru ražošanā, kā arī citām vajadzībām. Par Paurupes linu austuvi ir zināms, ka tā strādāja līdz pat 18. gs. nogalei. Rucavā un Nīcā vairākās vietās pastāvēja arī dzintara virpotavas. Senās dzintara apstrādes tradīcijas vairākās paaudzēs piekopa Zvīnaiņu dzimta Rucavas pagasta Papes ciemā.

Hercoga Jēkaba pēcteču valdīšanas laikā līdz pat 1795. gadam, kad hercogisti pievienoja Krievijai, kā politiskajās, tā ekonomiskajās norisēs raksturīgi gan kāpumi, gan kritumi. Zināms saimnieciskās dzīves uzplaukums vērojams periodā no 19. gs. vidus līdz 19. gs. beigām un 20. gs. sākumam (līdz pirmajam pasaules karam). Savukārt laika posmā no 1920. līdz 1940. gadam saimniecisko un sabiedrisko darbību sekmēja patērētāju kooperatīva „Pašpalīdzība” (dibināts 1920.g.) un vēl 16 biedrību un organizāciju darbība.

Liela nozīme pasažieru un kravas pārvadāšanā bija Liepājas – Rucavas (Paurupes) šaursliežu (600 mm) dzelzceļam, jo īpaši pēc tā pārbūves 30-to gadu sākumā (700 mm) un ritošā sastāva modernizācijas. Vācijas okupācijas iestādes dzelzceļu izbūvēja Pirmā pasaules kara gados, lai nodrošinātu Bārtas un Rucavas mežu kokmateriālu ērtu pārvešanu uz Vāciju. Pēc kara dzelzceļa līniju sāk izmantot pasažieru pārvadāšanai uz Liepāju. Pēc Otrā pasaules kara dzelzceļš ir likvidēts.

Latvijas valsts neatkarības periodā Rucava tika uzskatīta par vienu no pārtikušākajiem reģioniem Baltijā. Trīsdesmitajos gados Pape ar vairāk nekā 100 mājām, bija lielākais zvejniekciems Kurzemes jūrmalā aiz Pāvilostas. Otrā pasaules kara gados novads tika stipri izpostīts (saistībā ar karadarbību tā saucamajā Kurzemes katlā).

Daudzi novada iedzīvotāji smagi cieta pēckara represijās, daļa pārcēlās uz dzīvi pilsētās. Būtiskākās izmaiņas Rucavas pagasta teritorijas izmantošanā un apdzīvojuma struktūrā saistītas ar padomju varas gadiem, kad Rucavas pagasts ieguva pierobežas teritorijas statusu, līdz ar to iznīkstot vienam no galvenajiem vietējo iedzīvotāju nodarbošanās veidiem - zvejniecībai, ierastajai lauksaimnieciskai darbībai. Iedzīvotāju pārvietošana tālāk no militārajiem objektiem, brīvas sazināšanās un saiknes ar pārējo latviešu sabiedrību ierobežojumi (t.sk. iebraukšana teritorijā), ir faktori, kas lielā mērā noteikuši pašreizējo Rucavas pagasta teritorijas reto apdzīvojumu, t.sk. piekrastes ciematu situāciju .

Salīdzinoši par Dunikas pagasta teritorijas vēsturisko attīstību publiski ir pieejami mazāk faktu. Teritoriju ir skārušas vairākkārtīgas administratīvo robežu izmaiņas. Sākotnēji Dunikas pagasts ir izveidots 1919. gadā. 1935. gadā Liepājas apriņķa Dunikas pagasta teritorija ir bijusi 174,6 km² un tajā dzīvojuši 2550 iedzīvotāji. 1945. gadā pagastā izveidotas Dunikas un Sikšņu ciema padomes. 1949. - 1959. gados Sikšņu ciems ietilpa Priekules rajonā, bet no 1959. gada – Liepājas rajonā. 1954. gadā Sikšņu ciemam pievienoja Kāķišķes ciemu (daļu teritorijas, ne visu), 1968. gadā - Bārtas ciema kolhoza «Nākotne» teritoriju, bet Sikšņu ciema kolhoza «Padomju Latvija» teritoriju pievienoja Rucavas ciemam. 1989. gadā Sikšņu ciemu pārdēvēja par Dunikas ciemu. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. Kopš 2009. gada administratīvi teritoriālās reformas Dunikas pagasts ir iekļauts Rucavas novadā.

Kultūrvēsturiskās vērtības

Rucavas novadā ir 30 valsts aizsargājami kultūras pieminekļi, no tiem lielākais īpatsvars ir valsts nozīmes pieminekļi . Pēc pieminekļa veida 19 ir arheoloģijas pieminekļi (senkapi un kulta vietas), 11 arhitektūras pieminekļi, t.sk. 19.gs. zemnieku /zvejnieku sētas piekrastes ciemos, industriālais mantojums - Papes bāka.

Demogrāfija

Uz 2013.gada 1.janvāri Rucavas novadā bija deklarēti 1911 iedzīvotāji .Lielākais iedzīvotāju skaits ir koncentrēts Rucavas (700), Sikšņu (180) un Ķāķišķes (80) ciemos. Piekrastes vēsturiskie ciemi - Pape, Papes Ķoņu ciems, Priediengals un Nida - raksturīgi ar sezonāli krasi atšķirīgu apdzīvojumu. Sezonāls apdzīvojums raksturo arī vasarnīcu (mazdārziņu) ciemus Ječi (1200 mazdārziņi) un Peši (50). Lielākās vēsturiskās skrajciema tipa apdzīvotās vietas - Dunika, Šuķene, Palaipe - ar iedzīvotāju skaitu mazāku par 50 iedzīvotājiem. Vēsturiskās apdzīvotās vietas ar atsevišķām viensētām vai viensētu grupām – Ģeistauti, Rucavas muiža, Bajāriņciems, Lankuti, Laņgeris, Lukne, Sedviņi, Slamstu ciems, Sudargu ciems, Jūči, Katuži, Kliņķi, Līkuma ciems, Pirkuļi, Priediengals, Sviļi, Ģigu ciems un Liepieni. Iedzīvotāju vecumstruktūrā līdz darbspējas vecumam bija 12% iedzīvotāju, darbspējas vecumā –62,9%, virs darbspējas vecuma – 25,1% iedzīvotāju . Iedzīvotāju mirstības līmenis ir augstāks par dzimstības līmeni un migrācijas saldo ir negatīvs - iedzīvotāju skaits laika posmā kopš 2000.gada tautas skaitīšanas Rucavas novadā ir samazinājies par 22,8 % . Demogrāfiskā slodze (līdz un pēc darba spējas vecuma attiecība pret darba spējas attiecību) - 590,7, sestais augstākais rādītājs Latvijā. Pēc PMLP datiem uz 2011.gada 1. janvāri, procentuālais sadalījums ir:

• latvieši – 90.34% (1814),
• lietuvieši – 5.83% (117).
• krievi – 1.7 % (35),
• citi – 2.09% (42).

Ekonomika

Ekonomiskās aktivitātes novadā pamatā ir saistītas ar lauksaimniecību un mežsaimniecību - 42,5% no nekustamajiem īpašumiem tiek izmantoti lauksaimniecības mērķiem, 47,5% - mežsaimniecības mērķiem . Novadā tiek iegūti derīgie izrakteņi - kūdra, smilts un grants. Pakalpojumu jomā (tirdzniecība un tūrisms) darbojas atsevišķi nelieli uzņēmumi. 2013.gada sākumā bezdarba līmenis sasniedza 10,7% (salīdzinoši Kurzemes reģionā vidēji 8,2 %) . Lielāko darba vietu skaitu nodrošina pašvaldība un tās iestādes. Pakalpojumu nodrošinājumu novadā raksturo divas pamatskolas, pirmsskolas izglītības iestāde un Sikšņu pamatskolas pirmsskolas izglītības grupa, divas bibliotēkas, tautas nams un kultūras nams, sporta un atpūtas centrs, sociālais dienests un bāriņtiesa, ambulance, divas ģimenes ārstu prakses, vetārsta pakalpojumu pieejamība un divi pašvaldības policisti. 2012. gada sakumā bezdarba līmenis sasniedza 9,9% - līdzīgi kā vidēji Kurzemes reģionā. Individuālo komersantu skaits un komercsabiedrību skaits uz 1000 iedzīvotājiem 2010.gadā bija 13,6, kas ir salīdzinoši zemāks rādītājs kā vidēji Kurzemes reģionā (21,9) un Latvijā (32). Ekonomiskās aktivitātes Rucavas novadā ir saistītas pamatā ar lauksaimniecību, mežsaimniecību un kūdras izstrādi. Pakalpojumu jomā (tirdzniecības un tūrisms) darbojas atsevišķi nelieli uzņēmumi Lielāko darba vietu skaitu nodrošina pašvaldība un tās iestādes. Lielākie uzņēmumi pēc nodarbināto skaita ir kokapstrādes uzņēmums SIA „G.M.KOKS” (30 darba vietas ) un kūdras ieguves uzņēmums SIA „COMPAQPEAT” (24 darba vietas) . Kopējā ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību skaitā Rucavas novadā lielāko īpatsvaru sastāda pašnodarbinātas personas (110) un zemnieku saimniecības (57). Rucavas novada attīstības indekss 2011. gadā bija – 1,211, Latvijas pašvaldību attīstības rangā ieņemot 98 vietu starp 110 novadiem Latvijā .