Pāriet uz saturu

Latviskā dzīvesziņa

Vikipēdijas lapa
Puzurs - tradicionāls latviešu Ziemassvētku dekors, Visuma modelis.

Latviskā dzīvesziņa ir viena no Latvijas Republikas Satversmes ievaddaļā minētajām Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā veidojošajām vērtībām, kas gan tajā sīkāk nav paskaidrota.

Latvisko dzīvesziņu Latvijas Republikas Satversmes ievaddaļas projektā 2013. gadā iekļāva Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs Egils Levits, balstoties uz rakstnieces Zentas Mauriņas domu, ka latviešu identitātei ir divas saknes — latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības.[1] 2014. gada 19. jūnijā 11. Saeimas deputāti preambulu pieņēma tās galīgajā lasījumā.[2]

Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu.[3]

Latviskās dzīvesziņas vērtības ir kopīgā vēsturiskā atmiņa un ideāli, tās simboli un arhetipi.[4], kas veido latviešu tautas garīgo mantojumu.[5] Latviskai dzīvesziņai ir individuāls, sabiedrisks un vienlaicīgi vispārcilvēcisks raksturs. Tā vēršas pie katra cilvēka iekšējās apziņas - māca caur labo, audzina tikumību, piederību, atbildību, godu un cieņu.[4]

Avoti

Latviskās dzīvesziņas izziņas avoti ir:
Folklora, kas ietver dainas, sakāmvārdus un parunas, ticējumus un teikas[5], kurās baltu un Baltijas somu mijiedarbībā izveidojies latviešiem raksturīgais pasaules skatījums.[4]
Daiļrade, dzeja un prozas darbi, kuru autori saskatījuši tautas gara spilgtākās izpausmes, kā arī latviešu gara darbinieku atziņas par cilvēka sūtību, par latvisko vērtību orientāciju.[5]
Raksts (ornaments), tā zīmes, tēli un simboli, kas līdz mūsu dienām saglabāti arheoloģiskajā un etnogrāfiskajā mantojumā un apskatāmi kopā ar dainām un pārējo folkloru.[4]
Tradīcijas - mūža godu un gadskārtu rita saskaņa cilvēka un dabas vienotībā.[4] Latviešu ģimenes mūža godi: krustabas, vedības un bedības, kas apdziedāti dainās. Saules gadskārtas, kas apzīmē Saules gada sevišķu notikumu secību, kurus latvieši apzīmē ar gadskārtu svinamām dienām, tās ir: Ziemassvētki, Meteņi, Lieldienas, Ūsiņi, Jāņi, Māras, Apjumības un Mārtiņi.[5]
Daba - pati Dieva laistā pasaule.[4] Daba glabā gudrību un ir latviešu Dievu izpausme. Latviešu valodā ir milzums senu laika apzīmējumu, kuros iezīmēta cilvēka un dabas sirsnīgā tuvība. Ir arams, sējams, pļaujams, linu raujams laiks, lapu sprāgstamais laiks un zivju smokamais laiks, rudzu ziedu laiks.[5]

Vēsture

Latviskā dzīvesziņa rakstu avotos pirmo reizi minēta 1938. gadā dzejnieka un žurnālista Leonīda Breikša publikācijā „Par jaunatni — jauno tikumu nesēju. Pārdomas par latviešu dzīves ziņu”.

Jaunā latviešu dzīvesziņa grib kļūt par mūsu tautas garīgās dzīves un mūsu rīcības vadoni un pamatu, kur būtu viss mūsu gara barībai un mūsu iepazīstināšanai ar labo un svētīgo. Latviešu dzīvesziņa — latviešu dzīves izpratne, dzīves un pasaules uzskati nāks, lai reiz atbrīvotu mūsu garu no citu mācībām, kas tik bieži ir bijušas viltus un maldu mācības, lai mūs mācītu staigāt patiesi gaišus un saulainus latviešu dzīves ceļus, par godu mūsu tautas sirmajai pagātnei un par slavu viņas mirdzošajām nākamajām dienām. [6]

Mūsdienas

Mūsdienās turpinās latviskās dzīvesziņas jēdziena izpratnes pilnveidošana, kurā piedalās atsevišķu nozaru pārstāvji. Šī darba rezultātā tapušas vairākas savstarpēji papildinošas definīcijas un skaidrojumi.

Piemēram: „Latviskā dzīvesziņa ir latviešu tautas zināšanu kopums par Dievu un Dieva laisto pasauli, un tās likumiem”.[4] Šī latviskās dzīvesziņas jēdziena definīcija ir tapusi konferencēs un ekspertu darba grupu tikšanos rezultātā vairāku gadu garumā līdz 2015. gadam. Tās veidošanā piedalījušies tādi cilvēki kā folklorists un valodnieks Austris Grasis, Latvijas folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs Andris Kapusts, Latvijas Dizaineru savienības priekšsēdētājs Andrejs Broks, tradicionālās kultūras pētniece Aīda Rancāne, politiķis, mūziķis un žurnālists Dāvis Stalts, mākslas zinātņu maģistrs Valdis Celms, folkloriste Gunta Saule, pedagoģijas zinātņu doktore Gunta Siliņa-Jasjukēviča un citi.

Atsauces

  1. LETA (2013. gada 27. septembris) (latviski). Mudina diskusijās par Satversmes preambulu nepieļaut sabiedrības šķelšanu. Delfi. Atjaunināts: 2016. gada 24. janvārī.
  2. Jānis Kincis (2014. gada 19. jūnijs) (latviski). Satversme papildināta ar preambulu. Diena. Atjaunināts: 2016. gada 24. janvārī.
  3. Latvijas Republikas Satversme
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 Latviskās dzīvesziņas paSaule. Skatīts: 2016. gada 26. janvārī
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 Anta Rudzīte. Latviešu tautas dzīvesziņa-1. Rīga : Zvaigzne, 1990. 3.-4. lpp.
  6. Leonīds Breikšs. Skolu Dzīve Nr.6. Par jaunatni — jauno tikumu nesēju. Pārdomas par latviešu dzīves ziņu. Rīga : AS Izdevējs, 1938. gada 1. februāris 39. lpp

Ārējās saites