Hilda Vīka
|
Hilda Vīka, arī Hilda Vīka-Eglīte (1897—1963), bija latviešu māksliniece un rakstniece. Strādāja pārsvarā eļļas un akvareļa tehnikā, ilustrējusi sava vīra Viktora Eglīša literāros darbus.
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimusi Rīgā 1897. gada 5. novembrī liķieru rūpnīcas strādnieka Oto Vīka un viņa sievas Elvīnes, dzimušas Blosfeldes, ģimenē. Mācījās Rīgas Vācu meiteņu amatniecības skolā (1908—1914). Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās, bija bērnu audzinātāja un kalpone Lietuvā un Polijā, vēlāk žēlsirdīgā māsa Krievijā, pēc Krievijas kapitulācijas viņa 1918. gada aprīlī atgriezās vācu okupētajā Latvijā. Pēc Latvijas brīvības cīņu noslēguma mācījās Rīgas Tautas augstskolā (1920—1922), strādāja par ierēdni Latvijas Rūpniecības un tirdzniecības ministrijā, vēlāk — Hipotēku bankā. Līdztekus mācījās gleznot R. Sutas, A. Zauera (1922—1925) un U. Skulmes (1925—1927) studijās, kopš 1927. gadā piedalījās Zaļās vārnas un Latvijas Kultūras fonda izstādēs.
1930. gadā apprecējās ar rakstnieku Viktoru Eglīti, saimniekoja vīram piešķirtajā Inciema muižā.[1] Vīra ietekmē H. Vīka pievērsās dievturībai. Viņas pirmā personālā izstāde notika 1933. gadā Rīgas pilsētas mākslas muzejā, pēc tam 1937., 1940. un 1943. gadā.
Otrā pasaules kara beigās viņas vīrs V. Eglītis 1944. gadā tika apcietināts,[2] apvainots sadarbībā ar fašistiem un nogalināts cietumā 1945. gada 20. aprīlī.[3]
Pēc kara tika atstumta no mākslinieku aprindām, hronisko slimību dēļ 1952. gadā viņai tika piešķirta otrā invaliditātes grupa un pensija. Mūža noslēgumu pārsvarā ziemas pavadīja Rīgā, vasaras Dobelē[4] un Rendā pie jaunā ārsta un literāta Jāņa Liepiņa.[5] Pēc 1959. gada atsāka rīkot viņas personālizstādes Rīgā (1959, 1960) un Dobelē (1960).
Mirusi 1963. gada 14. februārī, apbedīta Rīgas Meža kapos.
Daiļrades raksturojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Hilda Vīka strādāja eļļas un akvareļa tehnikā, izstādījusi arī zīmējumus. Visai daiļradei piemīt romantiska teiksmainība, neikdienišķība. Mākslā tāpat kā literatūrā, izmantoja autobiogrāfiskus motīvus, kuros ikdienas ritums saplūst ar iztēli. Kopumā viņas daiļradē atklājas romantiski noskaņota, idealizēta, reizēm sentimentāla un pašpietiekama sievietes pasaule, kurā bieži vien noteicošais ir subjektīvais redzējums. Viņas mākslai nav ne priekšteču, ne sekotāju, viņa ir savrupa ceļa gājēja.[6]
Piemiņa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- piemiņas izstādes Rīgā (1971, 1974, 1983, 1984, 1988), Dobelē (1978, 1984), Liepājā (1978), Kuldīgā (1978), Valmierā (1985), Aizkrauklē (1986) un Alūksnē (1986).
- Hildas Vīkas gleznu kolekcija Turaidas muzejrezervātā
- Hildas Vīkas iela Dobelē
Literārie darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Spožie ūdeņi (dzejas, 1932)[7]
- Atsegtas dvēseles (stāsti, 1935)
- Mēnesnīca (dzejas, 1935)[8]
- Mūzu vaimanas (stāsti, 1937)
- Lielā slāpe (stāsti, izdoti atkārtoti 1940, 1963)
- Laimīgā dziesma (romāns, 1942, 1994)
- Dieviškā vientiesība. Stāsti un noveles (1944)
- Zelta briedis (dzejas, 1944)
- Pajumts (stāsti, 1985)
- Ko teiks sabiedrība (1992)[9]
-
Pašportrets
-
Bārtiete pašportrets
-
Aizvestie
-
Trīs Baltijas māsas
-
Divas sievietes
-
Akts
-
Viktora Eglīša portrets
-
Jānis Liepiņš
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Lija Brīdaka. Hilda Vīka atmin̦ās, mākslā, rakstniecībā. Rīga: Preses nams, 1997. — 262 lpp.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Hilda Vīka – šifrējamā un neatšifrējamā… Arhivēts 2016. gada 11. jūlijā, Wayback Machine vietnē. Daiga Kļaviņa, Turaidas muzejrezervāts 2016. gada 29. jūnijā
- ↑ "Diena" Viktors Eglītis. Izlase. Dzeja, stāsti, drāma. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Zinātne, 2004, 359 lpp.
- ↑ «Līgavu mednieki, Anšlavs Eglītis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 20. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 20. jūlijā.
- ↑ Gleznu cikls “Māksliniecei Hildai Vīkai 120”[novecojusi saite]
- ↑ Šifrējama un neatšifrējama Hilda Vīka[novecojusi saite] Maija Krekle 2013. gada 18. septembrī
- ↑ «nekropole.info». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 11. jūlijā. Skatīts: 2017. gada 31. augustā.
- ↑ Antona Bārdas recenzija Arhivēts 2019. gada 8. februārī, Wayback Machine vietnē., Daugava № 1/1933, 75.–79. lpp.
- ↑ Ādolfa Ersa recenzija Arhivēts 2019. gada 8. februārī, Wayback Machine vietnē., Jaunākās Ziņas, 29.06.1935, 12. lpp.
- ↑ OCLC Online Computer Library Center
|