Šlēsviga-Holšteina

Šlēsviga-Holšteina
	Šlēsviga-Holšteina; Schleswig-Holstein
	— Federālā zeme —
	LībekaLībeka
; Karogs	; Ģerbonis
	Platība
- Kopējā	15 799,38 km²
	Iedzīvotāji (2022-01-04)
- Kopā	2 920 850
- Blīvums	184,9/km²
Laika josla	CET (UTC+1)
- Vasaras laiks (DST)	CEST (UTC+2)
	Mājaslapa: schleswig-holstein.de
	Šlēsviga-Holšteina Vikikrātuvē

Šlēsviga-Holšteina (vācu: Schleswig-Holstein, izrunā: /ˈʃleːsvɪç ˈhɔlʃtaɪn/) ir federālā zeme Vācijas ziemeļos. Robežojas ar Dāniju ziemeļos, Hamburgas un Lejassaksijas federālajām zemēm dienvidos, kā arī ar Mēklenburgas-Priekšpomerānijas federālo zemi dienvidaustrumos. Rietumos to apskalo Ziemeļjūra, austrumos – Baltijas jūra. Kopējā teritorijas platība ir 15 799 km². Šlēsvigas-Holšteinas administratīvais centrs ir Ķīle.

Vēsture

Mūsdienu Šlēsvigas-Holšteinas teritoriju, beidzoties pēdējam ledus laikmetam, sāka apdzīvot pirmatnējie mednieki un augu savācēji. 4000. gadā p.m.ē. teritorijā ienāca pirmie lauksaimnieki, kuri ierīkoja no 2800 līdz 3500 apmetņu. Mūsdienās saglabājušās vien aptuveni simts šādu apmetņu. Vēsturnieki uzskata, ka kopš bronzas laikmeta caur teritoriju vedis ceļš uz dāņu apdzīvoto Viborgu, kurš laika gaitā kļuvis par svarīgu tirdzniecības ceļu Jitlandes pussalā.

Līdz agrīnajiem viduslaikiem reģionā nostiprinājās četras tautas: ziemeļos Eideres upes krastos – ģermāņu jiti un ziemeļģermāņu dāņi, ziemeļrietumos – rietumģermāņu frīzi, austumos – slāvu abodrīti, dienvidos un dienvidrietumos - rietumģermāņu sakši. 77. gadā dāņu un jitu ieceļotāji reģiona ziemeļaustrumos dibināja vienu no ievērojamākām agrīno viduslaiku tirdzniecības pilsētām – Haithabu, uz robežas ar Saksiju tika uzcelts aizsargvalnis, lai pasargātu teritoriju no sakšu iebrukumiem.

Saksijas kara laikā daļa dienvidu teritorijas nonāca Franku impērijas kontrolē. 768. līdz 811. gads bija regulāru konfliktu laiks starp frankiem un ziemeļģermāņiem. 811. gadā tika parakstīts miera līgums, kas noteica, ka Eidere kalpos kā robeža starp Franku impēriju un dāņu apdzīvotajām teritorijām. Eidere laika gaitā kļuva par simbolisku robežu starp Šlēsvigu un Holšteinu.

11. un 12. gadsimtā abās Eideres upes pusēs strauji pieauga iedzīvotāju skaits un veidojās ciešākas savstarpējās ekonomiskās un politiskās attiecības.

1946. gada 23. augustā no Šlēsvigas, Holšteinas un Lauenburgas hercogistēm, kā arī no Hanzas pilsētas Lībekas tika izveidota Šlēsvigas-Holšteinas federālā zeme.

Ģeogrāfija

Šlēsviga-Holšteina atrodas Jitlandes pussalas dienvidos un Ziemeļvācijas zemienes ziemeļos.

Ziemeļos Šlēsviga-Holšteina robežojas ar Dāniju, dienvidos – ar Hamburgas un Lejassaksijas federālajam zemēm, dienvidaustrumos – ar Mēklenburgas-Priekšpomerānijas federālo zemi. Rietumos to apskalo Ziemeļjūra, austrumos – Baltijas jūra. Krasta līnijas garums sasniedz 3,2% no Eiropas kopējā krasta līnijas garuma. Federālās zemes ģeogrāfiskais viduspunkts atrodas Nortorfā.

Garākās upes ir Elba, Eidere (188 km) un Trāve (124 km). Reģionā atrodas arī mākslīgi izveidotais Ķīles kanāls, kas savieno Ziemeļjūru ar Baltijas jūru. Tā garums ir 98 km, kuģošanai tika atklāts 1895. gadā. Federālās zemes teritorijā ietilpst vairākas salas, piemēram, Ziemeļjūrā esošās Helgolande un Ziemeļfrīzu salas, un Baltijas jūrā esošā Fēmarna.

Krasta līnija

Vatu jūras krastos atrodas Ziemeļfrīzu salu arhipelāgs, kurā ietilpst daudzas nelielas saliņas. Lielākā no tām ir netālu no Dānijas robežas esošā Zilta, platība – 99 km². Ārpus Ziemeļfrīzu salu arhipelāga robežām atrodas Helgolande, kuras platība ir 1,7 km².

Baltijas jūras krastos izvietojušies dažādi līči, lielākie no tiem ir Ķīles un Lībekas līči, dažādi fjordi un klints krāvumi. Fēmarna ir vienīgā Baltijas jūrā esošā sala, kura iekļauta Šlēsvigas-Holšteinas teritorijā, tā atrodas starp Ķīles un Lībekas līci, netālu no Oldenburgas. Tās platība ir 185 km².

Reljefs

Šlēsvigas-Holšteinas ainavu no rietumiem uz austrumiem veido pēdējā ledus laikmetā izveidojušies tīreļi, smiltāji un pauguraines.

Augstākais Šlēsvigas-Holšteinas punkts – Bungsbergs (168 m vjl) - atrodas netālu no Baltijas jūras. Holšteinas austrumi ir ezeriem un pauguriem bagātākais federālās zemes reģions, to sauc arī par Holšteinas Šveici.

Tipiskas Šlēsvigas-Holšteinas lauku ainavas

Ziemeļfrīzlande
Eiderštetes apkārtne
Bungsbergs
Aukrūgas apkārtne

Dabas aizsardzība

Šlēsvigā-Holšteinā liela vērība tiek pievērsta dabas aizsardzībai. Tā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados tika ierīkotas 464 aizsargātas dabas teritorijas, no tām 189 dabas liegumi un 275 aizsargājamie ainavu apvidi, ar kopējo platību aptuveni 6400 km².

Platības ziņā vislielākā aizsargātā dabas teritorija ir 1985. gadā ierīkotais Vatu jūras nacionālais parks, kura kopējā platība pārsniedz 4400 km². 2009. gada jūnijā nacionālais parks tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā. Dabas aizsardzības organizācijas ir aicinājušas Vatu jūras nacionālajam parkam noteikt biosfēras rezervāta statusu.

Lielākie dabas parki ir Hīteneras kalnu, Vestenzē, Aukrūgas, Holšteinas Šveices un Lauenburgas ezeru dabas parki. Daļa Lauenburgas ezeru dabas parka teritorijas robežojas ar Mēklenburgas-Priekšpomerānijas federālajā zemē izveidoto Šālzē biosfēras rezervātu.

Šlēsvigas-Holšteinas federālajā zemē ietilpst arī vairāki Augšelbas dabas liegumi, kas ir daļa no Elbas upes biosfēras rezervāta.

Administratīvais iedalījums

Laikā no 1970.līdz 1974. gadam tika veikta administratīvi teritoriālā reforma, kuras rezultātā tika izveidoti 11 apriņķi (Kreise) un 4 neatkarīgās pilsētas (kreisfreie Städte).

Apriņķi

Apriņķis	Administratīvais centrs
Ditmāršenas	Heide
Lauenburgas	Raceburga
Ziemeļfrīzlandes	Husūma
Austrumholšteinas	Eitine
Pinnebergas	Pinneberga
Plēnas	Plēna
Rendsburgas-Ekenferdes	Rendsburga
Šlēsvigas-Flensburgas	Šlēsviga
Zēgeborgas	Bādzēgeborga
Šteinburgas	Icehoe
Štormarnas	Bādoldesloe

Neatkarīgās pilsētas

Iedzīvotāji

Šlēsvigā-Holšteinā dzīvo 2,82 miljoni iedzīvotāju, apdzīvojuma blīvums - apmēram 179 cilvēki uz kvadrātkilometru. Tā ir sestā mazāk apdzīvotā Vācijas federālā zeme.

Par teritorijas pirmiedzīvotājiem uzskata ziemeļos (Šlēsvigā) dzīvojošo dāņu kopienu un rietumos (pie Ziemeļjūras) dzīvojošo frīzu kopienu.

Iedzīvotāju skaits teritorijā strauji pieauga Otrā pasaules kara laikā un pirmajos pēckara gados, kad tika uzņemti bēgļi no Pomerānijas un Austrumprūsijas. Iedzīvotāju skaits līdz 1949. gadam bija pieaudzis par vairāk nekā miljonu.

Šlēsvigā-Holšteinā, salīdzinot ar citām Rietumvācijas federālajām zemēm, ir viszemākais reģistrētais ārvalstnieku skaits. Tā 1994. gadā uz dzīvi bija apmetušies tikai 140 000 jeb 5,1% ārvalstnieku. Lielākās cittautiešu kopienas 1999. gadā bija turki (42 000) un bijušās Dienvidslāvijas iedzīvotāji (14 000).

2007. gada beigās 20 iedzīvotāju skaita ziņā lielākās pilsētas bija:

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Šlēsviga-Holšteina.

Šis ar Vāciju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

Vieta	Pilsēta	Apriņķis	Iedzīvotāji	Vieta	Pilsēta	Apriņķis	Iedzīvotāji
1	Ķīle	-	236 902	11	Gēsthahta	Lauenburgas	29 295
2	Lībeka	-	211 541	12	Rendsburga	Rendsburgas-Ekenferdes	28 391
3	Flensburga	-	87 792	13	Henšteta-Ulcburga	Zēgebergas	26 560
4	Neiminstere	-	77 595	14	Reinbeka	Štormarnas	25 516
5	Norderšteta	Zēgebergas	71 903	15	Bād Oldesloe	Štormarnas	24 172
6	Elmshorna	Pinnebergas	48 052	16	Šlēsviga	Šlēsvigas-Flensburgas	24 036
7	Pinneberga	Pinnebergas	42 301	17	Ekenferde	Rendsburgas-Ekenferdes	22 915
8	Icehoe	Šteinburgas	32 800	18	Husuma	Ziemeļfrīzlandes	22 327
9	Vēdele	Pinnebergas	32 033	19	Heide	Ditmāršenas	20 827
10	Ārensburga	Štormarnas	30 663	20	Kvikborna	Pinnebergas	20 136