Cilvēks

Šis raksts ir par saprātīgo cilvēku. Par citām jēdziena cilvēks nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Saprātīgais cilvēks Homo sapiens
Vīrieša un sievietes attēls, kas tika nosūtīts kosmosā Pioneer 11 misijā
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Primāti (Primates)
Dzimta	Cilvēkpērtiķi un cilvēks (Hominidae)
Cilts	Hominīni (Hominini)
Ģints	Cilvēki (Homo)
Suga	Saprātīgais cilvēks (H. sapiens)
Iedalījums
Mūsdienu saprātīgais cilvēks (H. s. sapiens) †Agrākais saprātīgais cilvēks (H. s. idaltu)
Saprātīgais cilvēks Vikikrātuvē

Cilvēks, precīzāk, saprātīgais cilvēks (Homo sapiens), ir divkājains primāts, kurš ietilpst zīdītāju klasē, un kam piemīt saprāts un apziņa. Cilvēks pieder pie hominīdu (Hominidae) dzimtas, cilvēku (Homo) ģints. Mūsdienās vienīgā sastopamā H. sapiens pasuga ir H. sapiens sapiens. Neandertālieši (Homo sapiens neanderthaliensis) izzuda pirms apmēram 30 000 gadu. Ģenētiskas norādes uz vairoties spējīgu pēcnācēju radīšanas iespēju starp abām pasugām liecina, ka tās pieder pie vienas sugas.

Latīņu valodas vārds sapiens nozīmē "saprātīgs", kas pamatā norāda uz cilvēka spēju domāt. Cilvēkiem ir augsti attīstītas smadzenes, kas tiem dod iespēju abstrakti domāt, lietot valodu, apzināties savu esamību, kā arī veidot kompleksu kultūru un izmantot to, lai pielāgotos apkārtējai videi.

Cilvēku pārvietošanās uz divām kājām savienojumā ar veiklām piecpirkstu rokām un attīstītām smadzenēm dod tiem iespēju izgatavot un izmantot sarežģītas ierīces, kuru plašā izmantošana atšķir cilvēkus no citām sugām.

Cilvēks ir sociāla būtne. Cilvēki rada kompleksas sociālas struktūras, kas sastāv no atsevišķām grupām, kuras savā starpā sacenšas vai sadarbojas. Atsevišķām cilvēku grupām parasti ir vienoti uzskati, mīti, rituāli, vērtības, sociālās normas, kas kopumā veido šo grupu kultūru.

Viena no kultūras sastāvdaļām ir reliģija. Reliģijās kā nozīmīgu cilvēka daļu parasti postulē dvēseli, kas parasti tiek uzskatīta par nemirstīgu arī pēc cilvēka fiziskās nāves. Cilvēku ar dvēseles, sirdsapziņas u.c. palīdzību raksturo arī daudzi filozofijas virzieni.

Homo sapiens pasugas Homo sapiens sapiens gēni ir par gandrīz 99% identiski šimpanzes gēniem. Atšķirība starp cilvēka un šimpanzes gēniem ir aptuveni 10 reižu mazāka nekā atšķirība starp žurkas un peles gēniem.

Terminoloģija

Vārdu "cilvēki" parasti lieto, lai apzīmētu jebkuru specifisku cilvēku grupu. Kad runa ir par cilvēku grupu, kam piemīt kopīgas etniskas, kulturālas vai nacionālas iezīmes, lieto vārdu "tauta".

Vārdu "cilvēks" atkarībā no situācijas lieto, lai apzīmētu visu cilvēku sugu vai arī atsevišķu tās indivīdu. Lai apzīmētu vienu indivīdu, lieto arī vārdu "persona" (latviešu valodā šo vārdu biežāk lieto formālajā leksikā, sevišķi juridiskos dokumentos).

Vīriešu dzimuma bērnus sauc par zēniem, bet sieviešu — par meitenēm.

Dzīves cikls

10 mm liels, 5 nedēļas vecs cilvēka embrijs

Cilvēka dzīves cikls ir līdzīgs kā citiem zīdītājiem, kuriem ir placenta. Cilvēki ir dzīvdzemdētāji. Par cilvēka ķermeņa aizsākumu var uzskatīt apaugļotu olšūnu jeb zigotu. Zigota parasti izveidojas, kad dzimumakta rezultātā sievietes ķermenī savienojas spermatozoīds un olšūna. Tomēr mūsdienās reizēm tiek izmantota arī ārpusdzemdes apaugļošana. Sievietes dzemdē zigota sāk dalīties, ar laiku pārtop par embriju, kas trīsdesmit astoņu nedēļu laikā attīstās par cilvēka augli. Dzemdību laikā auglis tiek izgrūsts no mātes ķermeņa un pirmo reizi sāk patstāvīgi elpot. Kopš šī mirkļa vairums sabiedrību atzīst jaundzimušo par personu, kuru pilnā mērā aizsargā likums. Tomēr dažās sabiedrībās personas tiesības tiek attiecinātas arī uz cilvēka augli vai pat zigotu.

Salīdzinājumā ar citām sugām cilvēka dzemdības ir relatīvi sarežģītas. Nereti dzemdību process ilgst 24 vai vairāk stundas, un tā laikā var tikt ievainota gan māte, gan bērns. Pastāv risks, ka dzemdībās var mirt māte vai bērns, vai abi. Mātes un jaundzimušā mirstības līmenis tiek uzskatīts par vienu no sabiedrības labklājības rādītājiem. 20. gadsimta laikā daudzās sabiedrībās veiksmīgu dzemdību skaits ir ievērojami pieaudzis, pateicoties medicīnas sasniegumiem. Tomēr paša dzemdību procesa medicīniskošana saskaņā ar dažām teorijām tiek kritizēta, uzsverot dzemdību dabīgo un normālo raksturu.

Jaundzimušie pēc 9 mēnešu iznēsāšanas perioda parasti sver 3—4 kilogramus un ir 50—60 centimetrus gari. Piedzimšanas mirklī tie ir izteikti bezpalīdzīgi, bet turpina augt un attīstīties vairākus gadus, sasniedzot dzimumbriedumu apmēram 12—15 gadu vecumā. Zēni turpina augt arī pēc šī vecuma, sasniedzot lielāko auguma garumu apmēram 18 gadu vecumā.

Cilvēka dzīves ciklu var nosacīti iedalīt vairākos posmos: bērnība, pusaudža vecums, briedums un vecums. Katru no šiem posmiem analītisku iemeslu dēļ nereti iedala vēl sīkāk. Šo posmu garums un it sevišķi brieduma un vecuma ilgums nav fiksēts.

Sagaidāmā dzīves ilguma ziņā starp sabiedrībām pastāv ievērojamas atšķirības. Sagaidāmais dzīves ilgums dzimšanas brīdī Amerikas Savienotajās Valstīs 2006. gadā ir 77,6 gadi, Singapūrā — 84,29 gadi sievietēm, bet 78,96 gadi vīriešiem. Tai pašā laikā Botsvānā, galvenokārt AIDS izplatības dēļ, sagaidāmais dzīves ilgums ir tikai 30,99 gadi vīriešiem un 30,53 gadi sievietēm.

Saskaņā ar ANO datiem 2002. gadā pasaulē bija 210 000 cilvēku, kuru vecums pārsniedz 100 gadus. Patlaban maksimālais cilvēka dzīves ilgums ir apmēram 120 gadi, un ir paredzams, ka tas ar laiku pieaugs. Visā pasaulē uz katrām 100 sievietēm, kuru vecums ir pāri 60 gadiem, ir 81 tāda paša vecuma vīrietis un starp visvecākajiem uz katrām 100 sievietēm ir 53 vīrieši.

Nepastāv vienots uzskats par to, sākot ar kuru mirkli dzīves ciklā iespējams jau runāt par pilntiesīgu personu, kā arī par to, vai persona eksistē pirms apaugļošanās vai pēc nāves. Cilvēku sabiedrībām ir raksturīgas bēru ceremonijas, kas bieži vien ir saistītas ar uzskatiem par dzīvi pēc nāves un/vai personas nemirstību.

Klasifikācija un evolūcija

Pasaules karte, kuras centrā ir Ziemeļpols un kurā attēlota cilvēku pārvietošanās. Āfrika, no kuras sākās migrācija, ir augšā kreisajā pusē, Dienvidamerika — vistālāk pa labi. Ar zilo, adataino līniju atzīmēts reģions, ko pēdējā ledus laikmeta laikā klāja ledus vai tundra. Skaitļi apzīmē gadu tūkstošus pirms šodienas. Ar burtiem apzīmētas mitohondriālās DNS haplogrupas, piemēram: * Dienvideiropas: J, K * Ziemeļeiropas: H, T, U, V, X * Tuvo Austrumu: J, N * Āfrikas: L, L1, L2, L3 * Āzijas: A, B, C, D, E, F, G (piezīme: M sastāv no C, D, E un G) * Amerikas indiāņu: A, B, C, D, dažkārt — X

Bioloģiski cilvēkus definē kā Homo sapiens sugas hominīdus. Vienīgā pastāvošā Homo sapiens pasuga ir Homo sapiens sapiens.

Pēc DNS analīzēm pie cilvēku sugai līdzīgām sugām pieder šimpanzes un gorillas, arī orangutani. Lēš, ka cilvēku radurakstu līnija no šimpanžu līnijas atdalījās pirms aptuveni pieciem miljoniem gadu, no gorillu — pirms aptuveni astoņiem miljoniem. 2001. gadā Čadā tomēr tika atrasts galvaskauss, kas, iespējams, liecina par agrāku cilvēku un cilvēkveidīgo pērtiķu līnijas sadalīšanos.

Pastāv divas nopietnas teorijas par mūsdienu cilvēku evolūciju. "Vienas izcelsmes hipotēzē" apgalvots, ka mūsdienu cilvēks attīstījās Āfrikā un vēlāk aizstāja hominīdus citās pasaules daļās. "Multireģonālā hipotēze" savukārt vēstī, ka mūsdienu cilvēks vismaz daļēji radās no savstarpēji neatkarīgām hominīdu grupām. Pastāv arī teorija, kas apvieno šīs divas hipotēzes. Tajā apgalvots, ka mūsdienu cilvēks pamatā ir Āfrikas izcelsmes, taču dažādās sabiedrībās notikusi sajaukšanās ar citām hominīdu grupām un to asimilācija.

Cilvēku evolūciju raksturo vairākas svarīgas iezīmes:

• smadzeņu dobuma un pašu smadzeņu izplešanās (Cilvēku smadzenes ir vairāk nekā divreiz lielākas par šimpanžu vai gorillu smadzenēm. Antropologi uzskata, ka smadzeņu struktūras reorganizācija ir svarīgāka par to izplešanos.);
• acu zobu samazināšanās;
• pārvietošanās uz divām ekstremitātēm;
• balsenes noslīdēšana, kas dara iespējamu runu.

20. gadsimta 90. gadu vidū cilvēku mitohondriālās DNS variācijas sāka uzskatīt par vērtīgu avotu cilvēka "ciltskoka" rekonstruēšanai. Attiecīgo analīžu rezultātā uzskata, ka mūsdienu cilvēka senči attīstījušies Āfrikā pirms vairāk nekā 150 000 gadiem un ka mūsdienu cilvēks sāka migrāciju no Āfrikas pirms mazāk nekā 100 000 gadiem. Austrāliju kolonizēja pirms aptuveni 70 000 gadu, Eiropu — pirms 40 000 ar diviem vēlākiem migrācijas uzplūdiem pirms 22 000 un 9 000 gadiem, Amerikas — pirms 30 000 gadiem ar vēlāku migrācijas uzplūdu pāri Klusajam okeānam pirms 15 000 gadu.

Vairāku reliģiju pārstāvji nepiekrīt evolūcijas teorijai: skat. Kreacionisms.

Seksualitāte

Cilvēka seksualitāte ne tikai nodrošina vairošanos, bet arī pilda nozīmīgas sociālas funkcijas, radot fizisku tuvību, saites un hierarhiju indivīdu vidū. Seksuālu iekāri cilvēks piedzīvo kā fizisku tieksmi, ko bieži pavada spēcīgas emocijas — gan pozitīvas (kā mīlestība vai ekstāze), gan negatīvas (kā greizsirdība).

Bieži vien tiek uzskatīts, ka cilvēka seksualitāte lielā mērā balstās bioloģiskos mehānismos un tāpēc seksuālo dziņu apspiešana neizbēgami noved pie dažādām psiholoģiskām un fizioloģiskām problēmām. Tomēr seksualitātes līmenis un izpausmes dažādās sabiedrībās ievērojami atšķiras, tādējādi norādot uz ārkārtīgi lielo kultūras ietekmi uz seksualitāti. Tā, piemēram, antropologs Karls Haiders (Karl Heider) apraksta Jaungvinejā dzīvojošo dani sabiedrību. Tajā ne tikai pastāv sociālas normas, kas nosaka ilgstošus atturības periodus (līdz pieciem gadiem), bet arī nav novērojamas nekādas pazīmes, ka atturēšanās no seksa izraisītu jebkādas psiholoģiskas vai fizioloģiskas sekas.

Cilvēku seksuālā izturēšanās ir daudz sarežģītāka nekā dzīvniekiem. Ar seksuālo dzīvi saistītās izvēles parasti ir saistītas ar attiecīgā laika un vietas kultūras normām — gan attiecībā uz dzimumdzīves uzsākšanas vecumu, gan partneru izvēli, dzimumu un skaitu, gan dzimumdzīves formām.

Ar seksualitāti daļēji ir saistītas laulības. Lielākā daļa kultūru atzīst poligāmiju kā institucionalizētu kopdzīves formu. Saskaņā ar Džordža P. Mērdoka (George P. Murdock) izveidoto Etnogrāfisko atlasu no 1231 mūsdienu sabiedrības (1960.—1980. gada dati) 186 var uzskatīt par galvenokārt monogāmām, 453 par tādām, kur reizēm tiek piekopta poligīnija, bet 588 sabiedrībās poligīnija ir plaši izplatīta. Četrās sabiedrībās tiek novērota poliandrija.

Ķermenis

Cilvēka ķermeņa izskatam ir ļoti liela nozīme kultūrā. Visās cilvēku sabiedrībās novērojama rotāšanās ar rotaslietām, apģērbu, tetovējumiem, kosmētiku un citiem paņēmieniem. Svarīgs ir arī matu sakārtojums un krāsa. Indivīda vizuālais novērtējums var nopietni ietekmēt viņa dzīvi.

Pārtikas un šķidruma uzņemšana

Liela nozīme cilvēku dzīvē ir arī regulārai pārtikas un ūdens uzņemšanai. Tāpat kā citiem dzīviem organismiem ilgstoša pārtikas neuzņemšana noved pie izsalkuma un bada, savukārt ūdens neuzņemšana — pie slāpēm un atūdeņošanās. Gan bads, gan atūdeņošanās var izraisīt nāvi. Cilvēks bez pārtikas spēj izdzīvot vairāk nekā divus mēnešus, bet bez ūdens — tikai aptuveni 14 dienas.

Uz ēšanas un dzeršanas īpašo vietu cilvēku sabiedrībās norāda detalizētie un ļoti dažādie noteikumi attiecībā uz ēdiena sagatavošanu, lietām, ko atļauts ēst vai dzert, bet ko — aizliegts, kā arī par veidu, kā un kādās situācijās sagatavotais ēdiens vai dzēriens būtu jālieto.

Pieaugušajam diennaktī nepieciešams vidēji ap 7—8 stundām miega, bērnam — 9—10 stundas. Vecāki cilvēki parasti guļ 6—7 stundas.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Cilvēks.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Cilvēka rašanās pamatā - ļoti aktīvi gēni vai maitu ēšana?
• American Museum of Natural History: Seven Million Years of Human Evolution