Pāriet uz saturu

Inflantijas seimiks

Vikipēdijas lapa

Inflantijas seimiks (poļu: Inflanckie sejmik, latīņu: conventio Livoniae) jeb Daugavpils seimiks (1677-1772) bija Vidzemes landtāga tiešs turpinājums Polijas-Lietuvas kopvalsts pārvaldītajā Inflantijas vaivadijas daļā. Seimiki parasti notika Daugavpilī, dažreiz Rēzeknē (piemēram, 1709. gada 20. martā). Daugavpils seimiki notika pirms Polijas-Lietuvas seimiem, uz kuriem izvēlējās Inflantijas sūtņus. Savukārt pēc tam notiekošie "relācijas seimiki" apstiprināja seima lēmumus, lai tie iegūtu likumīgu spēku Inflantijas vaivadijā.

Jau 1598. gadā tika pieņemta jauna Vidzemes provinces kārtība (Ordinatio Livoniae), kas ierobežoja provinces autonomiju un noteica, ka landtāgi (provinces konventi jeb seimiki) sasaucami Cēsīs pēc Polijas karaļa ierosmes, lai ievēlētu četrus pārstāvjus (2 poļu un leišu, 2 vācbaltiešu) Polijas-Lietuvas kopvalsts seimā. Landtāga kompetencē palika atzinuma tiesības par priekšlikumiem, ko karaļa vārdā pasludināja viņa ieceltais hercogistes administrators (no 1598. gada Cēsu bīskaps), savukārt landtāgam bija tiesības iesniegt Polijas-Lietuvas seimam un karalim lūgumus un sūdzības.

Pēc Pārdaugavas hercogistes sadalīšanas starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu (1629) un Otrā Ziemeļu kara (1655-1661) laikā, kad lielāko daļu Vidzemes ieņēma krievu karaspēks, Pārdaugavas hercogistes seimiks vēl ilgi turpināja funkcionēt emigrācijā. Olivas miera līgumā (1660) Polija-Lietuva oficiāli atteicās no Zviedru Vidzemes daļas, bet Krievija 1667. gada Andrusovas pamiera līgumā atteicās no okupētās Latgales daļas. Tādēļ 1677. gadā tika izveidota jauna Inflantijas vaivadija (Województwo inflanckie), kas reizumis tika dēvēta arī par Inflantijas kņazisti (księstwo inflanckie). Vaivadijas pašpārvaldi veica Inflantijas seimiks, kura deputātu vairākumu veidoja pārpoļoto Livonijas bruņinieku dzimtu un Lietuvas dižkunigaitijas muižniecības (šļahtas) pārstāvji.

Inflantijas seimiks turpināja darboties arī Lielā Ziemeļu kara laikā, kad vaivadiju uz laiku okupēja Pētera I vadītais Krievijas karaspēks. Kaut arī Daugavpils seimika kara laikā pieņemtie lēmumi nav saglabājušies pilnībā, tomēr institūcija funkcionēja normāli un relatīvi aktīvi, vienlaikus Daugavpils seimiki reizēm pārkāpa likumā noteiktās pilnvaras, piemēram, karaļa izņēmuma tiesības sasaukt muižniecību, jo Lielā Ziemeļu kara izraisītās politiskās krīzes situācijā šī likuma ievērošana nozīmētu vietējās muižniecības pašpārvaldes paralīzi. [1]

  1. Boguslavs Dibass. Latgale Ziemeļu kara laikā Daugavpils pils tiesas grāmatās. Latvijas Arhīvi. Arhivēts 2018. gada 9. septembrī, Wayback Machine vietnē. (Raksta pamatā ir 1999. gada 17. marta Rīgas konferencē “Kurzeme–Vidzeme–Latgale: Reģions un identitāte Latvijas vēsturē” nolasītais referāts)