Pāriet uz saturu

Jezuīti

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Jezuītu ordenis)

Jēzus Sadraudzība, arī Jēzus biedrība (latīņu: Societas Jesu, saīsinājums SJ), jeb Jezuītu ordenis ir Romas Katoļu Baznīcas regulārklēriķu ordenis, kas izveidojās 1534. gadā Parīzē no teoloģijas studentu domu biedru grupas Ignācija no Lojolas vadībā. Ordeņa moto: "Viss lielākam Dieva godam" (Omnia ad maiorem Dei gloriam, saīsinājums: OAMDG).

Ordeņa tradīcijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kanoniski ordeni apstiprināja 1540. gada 27. septembrī Romas pāvests Pāvils III (Paulus III) ar bullu "Regiminis militantis ecclesiae". Pēc struktūras Jēzus biedrība tomēr ir ar vērā ņemamām atšķirībām, kuras noteica ordeņa darbības raksturs. Organizācija ir nevis mūku ordenis, bet regulāro klēriķu apvienība (societas clericorum regularum). Tāpēc biedrības biedri nevalkā speciālus mūku tērpus (habitus), bet ģērbjas vienkāršā garīdznieka tērpā (sutana, apmetnis vai mētelis, birete). Lūgšanas jezuīti lasa nevis korī, bet individuāli, ordeņa biedriem nav kopēju, visiem saistošas gavēņu un grēku nožēlas prakses. Ordenis veidots kā misionāru apvienība, līdz ar to biedrības biedri ilgstoši neuzturas vienā vietā un parasti neuzņemas draudzes vadību. Tāpēc biedrībai nav klosteru, bet gan mājas, rezidences, kolēģijas, universitātes, un jezuītam jābūt gatavam dzīves un darbības vietu nekavējoties mainīt. No citām reliģiskajām apvienībām Jēzus biedrību atšķir īpašais, ceturtais svētsolījums (bez paklausības, nabadzības un šķīstības solījumiem, kas tiek doti visos katoļu ordeņos), kas paredz nododot sevi pilnīgā pāvesta rīcībā.

Ordeņa locekļi nav tiesīgi ieņemt augstus amatus nedz Baznīcas institūcijā, nedz arī sekulārajās sfērās. Biedrības uzbūve, tās centralizētā vara un biedru mobilitāte, kā arī izteikti internacionālais sastāvs un elastība jaunu darbības sfēru apguvē (sevišķi svarīga ir Jēzus biedrības darbība izglītības un zinātnes jomā) ir iezīmes, kas izceļ Societas Jesu uz pārējo reliģisko organizāciju fona. Turklāt, lai sekmētu ordeņa iespējas bez šķēršļiem pildīt iecerētos uzdevumus, biedrība saņēma pāvesta privilēģijas, kas deva pilnīgu neatkarību no visiem vietējiem laicīgajiem un garīgajiem vadītājiem

Ordeņa dibinātāja Ignācija Lojolas miršanas brīdī 1556. gadā ordenī pavisam bija apmēram 1000 jezuītu.

1773. gada 23. jūlijā pāvests Klements XIV (Clemento XIV), politisku motīvu, īpaši Spānijas galma izdarītā spiediena, ietekmē izdeva brevi Dominus ac Redemptor par jezuītu ordeņa aizliegšanu. Uz šo laiku tā bija izaugusi no 10 domubiedriem tās dibināšanas sākumā līdz 23 000 brāļiem. Atšķirībā no citām pāvesta bullām, kas stājas spēkā no to pasludināšanas brīža, šis dokuments bija saistošs tikai pēc nolasīšanas katrā atsevišķā rezidencē un tikai tās teritorijā. Līdz ar to bija iespējama situācija, kad dažās valstīs jezuīti varēja darbību turpināt. Piemēram, pāvesta breves izsludināšanu savā valstī noliedza Krievijas imperatore Katrīna II un līdzīgi rīkojās, piemēram, Prūsijas karalis Frīdrihs II.

Jēzus biedrību atjaunoja pāvests Pijs VII (Pius VII) 1814. gada 7. augustā un tā turpina savu darbību līdz mūsu dienām. Savu vislielāko pieaugumu ordenis piedzīvoja 1964. gadā, kad tā locekļu skaits sasniedza gandrīz 36 000. Šodien visā pasaulē ir aptuveni 20 000 jezuītu. Atšķirībā no uz kontemplatīvo dzīvi orientētajiem katoļu garīgajiem ordeņiem, Jēzus biedrības specifika ir izteikta atvērtība sekulārās dzīves procesiem, aktīva sadarbība ar ārpus reliģiskās apvienības stāvošām personām.

Ordeņa struktūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jezuītu sv. Jēzus vārda baznīca Romā (Chiesa del Sacro Nome di Gesù)

Ordeni vada ģenerālpriekšnieks (vēlēta amatpersona) ar sēdekli Romā, un kura pienākumus (šobrīd Adolfo Nikolass, iepriekš Austrumāzijas un Okeānijas Jezuītu konferences prezidents, ievēlēts 2008. gada 12. janvārī). Hierarhijas rangā nākamie ir asistenti, kas ir atbildīgi par noteiktiem pasaules apgabaliem un darba jomām.

Svarīgākos visu ordeni skarošos jautājumus lemj Ģenerālsapulce, kuru veido provinciāli (provinču vadītāji) un no katras provinces ievēlēti delegāti. Sadraudzības vēsturē ir bijušas 35 šādas ģenerālsapulces. Saskaņā ar iekšējo reglamentu, katram provinciālim vismaz reizi mēnesī jāapspriežas ar četriem vai pieciem padomdevējiem, sauktiem par "konsultantiem". Ik pēc četriem gadiem notiek provinču krongregācijas.

Ordeni veido 10 asistences, kurās apvienotas 92 provinces un 13 atkarīgie reģioni 127 valstīs. Centrāleiropas asistenci (ECE) veido 5 provinces: Lietuva-Latvija, Vācija, Austrija, Šveice un Ungārija.

Ordeņa brāļi nedzīvo pastāvīgi vienā vietā, bet gan atkarībā no saviem uzdevumiem ordeņa kopienās un mītnēs, kur katrā ir savs vecākais.

Galvenais Jēzus biedrības uzdevums ir misijas darbs, tāpēc tā ir misionāru biedrība un no šīs funkcijas izriet arī ordeņa strikti centralizētā sistēma, struktūra — nav klosteru, bet ir rezidences, kolēģijas, misijas, — u.t.t.

Otrs, tikpat svarīgs jezuītu darbības virziens, kas cieši saistīts ar pirmo, bija izglītība, zinību izplatīšana. Tika izstrādāti arī biedrības izglītības sistēmas organizācijas pamatprincipi un metodes. Pēc savas dibināšanas līdz pat mūsdienām ordenis kļuva par lielāko mācību organizāciju, jo divas trešdaļas no ordeņa iestādēm bija skolas un četras piektdaļas no tās locekļiem — studenti un pasniedzēji. Kur vien parādījās jezuīti, viņi dibināja skolas un koledžas, jo ticēja, ka katolicisma dzīvotspēju var nodrošināt tikai lasīt un rakstīt protoši cilvēki. Tā rezultātā radās, piemēram, Viļņas Universitāte 1579. gadā. Līdz ar to gandrīz vai no ordeņa dibināšanas laikiem pastāv nerakstīts likums, ka nav iespējams iestāties ordenī, ja kandidātam nav kā minimums vismaz maģistra grāda kādā zinātnē.

1539. gada statūtos darbība izglītības iestādēs vēl nav minēta. Taču Mesinas pilsētas dome piedāvāja ordenim ierīkot kolēģiju municipālajā universitātē ar noteikumu, ka biedrības ģenerālis uzņemas pastāvīgi aizvietot četru profesoru katedras. Jaunā augstskolā profesori jezuīti sāka strādāt 1548. gadā. Ap 1554. gadu šīs mācību iestādes popularitāte, pateicoties pasniedzēju augstajam zināšanu līmenim, bija pieaugusi straujāk, nekā kāds to būtu gaidījis, un ordeņa vadītājam Lojolam nācās iekļaut apmācības procesu ordeņa darbības pamatuzdevumos. Kopš tā laika visur, kur parādījās jezuīti, tika dibinātas skolas. Kā spiests atzīt viens no ordeņa kritizētājiem Latvijā Dr. Theol., R.E. Feldmanis: "Eiropas zemēs viņi bija skolu dibinātāji, audzināšanas iestāžu pārzinātāji, jaunatnes satvērēji, jaunatnes audzinātāji, pārliecinātāji ticībā, grāmatu iespiedēji." citēts no

Sv. Ignācija no Lojolas garīgie vingrinājumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savu lūgšanu-meditāciju sistēmu Lojola izveidoja laikā ap 1522.-1526. gadiem, piedāvājot trīs lūgšanas metodes:

  • Pirmajai nedēļai atvēlētās meditācijas ir sagatavotas pēc metodes, kura balstās uz trijām spējām: atmiņu, intelektu un gribu. Atmiņa nepieciešama, lai būtu iespējams atcerēties iepriekš izvēlēto meditācijas objektu. Intelekts, lai tiktu saprastas pamācības, kuras rodas no apdomāšanas. Griba ir nepieciešama, vēloties izdarīt secinājumus, lēmumus un apņemoties atbilstoši rīkoties. Tā tiek veicināta pārmaiņu sākšana savā dzīvē.
  • Garīgajos vingrinājumos kontemplācijas jēdzienam piešķirtā nozīme atšķiras no līdz tam bijušās tradicionālās nozīmes. Aplūkojami konkrēti fantāzijas objekti: Evaņģēlijā darbojošās personas ir iedomājamas tā, it kā tās eksistētu tagadnē; tiek jautāts, ko viņi saka, apdomājami viņu vārdi kā arī darbība, uz kuru cenšas atbildēt. Šī otrajai nedēļai atvēlētā metode pilnveido gribas aktu pamatotu ar lūgšanu.
  • Trešā lūgšanas metode Garīgajos vingrinājumos raksturojama kā piecu sajūtu pielietošana. Piecas sajūtas viena pēc otras tiek ņemtas palīgā iepazīstot garīgo meditācijas objektu. Šī metode atvēlēta iesācējiem, lai iepazītos ar kontemplācijas tradicionālo nozīmi, kā arī jau pieredzējušiem lūdzējiem garīgo sajūtu pilnveidošanai.

Vēlāk jezuīti sliecās sakoncentrēt garīgos vingrinājumus diskursīvās lūgšanas metodē. 1574. gadā jezuītu ģenerālis Everards Merkurians izdeva nolikumu Jēzus Sadraudzības Spānijas provinces locekļiem, ar kuru aizliedza piecu sajūtu izmantošanu lūgšanā. Aizliegums vēlreiz tika atkārtots 1578. gadā. Tā pietiekami lielas Jēzus Sadraudzības daļas garīgā dzīve tika aprobežota līdz vienīgajam lūgšanas veidam: diskursīvajai meditācijai, pamatotai uz trijām personas spējām. Šī īpaši intelektuālā rakstura meditācija XVIII-XIX gs. jezuītu ordenī kļuva aizvien nozīmīgāka. 20. gadsimta otrajā pusē jezuīti atgriezās pie individuālas vingrinājumu pasniegšanas pēc Ignācija ieteikumiem, kur kontemplācijas ar sajūtu izmantošanu ieņem centrālu vietu.

Ignācijs Lojola centās izveidot garīgo audzināšanu saglabājot intelektuālo, taču reizē arī dziļi reloģiozo Renesanses garu, kura būtu kā pretinde jaunajam uz individualitāti un merkantīlismu tendētajam reformācijas pasaules skatījumam. Tāpat viņš centās pilnveidot kontemplatīvās lūgšanas formu, atbilstoši tā laikmeta vajadzībām. Garīgie vingrinājumi tika domāti tam, lai izaudzinātu kontemplatīvu personu, kura būtu sagatavojusies darbībai.

Jezuītu ordeņa vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudz vēlākos laikos dibinātās kongregācijas pārņēma Jēzus Sadraudzības statūtus, tāpat arī jezuītu mācīto, kā arī praktizēto garīgumu. Vēlāk radušies klosteri pārņēma arī visus ierobežojumus, kurus nenoteica Ignacijs Lojola, bet viņa tuvākie sekotāji.

Centrālajā un Austrumeiropā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunajā pasaulē

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jezuīti, ierodoties Amerikā, izcēlās dažādās kontinenta vietās, galvenokārt kopā ar pārceļotājiem un kolonizētājiem no Francijas.

1566. gadā trīs jezuīti apmeklēja Floridas ziemeļu daļu, lai sagatavotos darbam ar timukua cilts indiāņiem. Savukārt, tēvs Endrjū Vaits 1634. gadā ieradās svētā Klementa salā Potomakas upē (Mērilenda).

1625. gadā pirmie misionāri, lielākoties, jezuīti, sasniedza arī kontinenta ziemeļu daļu, tai skaitā arī mūsdienu Kanādas teritoriju. Misionāri, kas ieradās Ziemeļamerikā, bieži vien izcēlās Kanādas krastos un devās dienvidu un rietumu virzienā. Daudzi no viņiem, pārvietojoties pa Misisipi upi, sasniedza Ņūorleānu.

1769. gadā jezuītu izveidoto Ziemeļkalifornijas spāņu misiju var uzskatīt par pirmo organizēto katoļu misiju pašreizējā ASV teritorijā.

1989. gadā Salvadoras armijas vienība Alcatl, kas bija apmācīta ASV, Džordžijas štatā, San Salvadorā Centrālamerikas Universitātē noslepkavoja sešus ievērojamus jezuītus. Arhibīskaps Romero tika nogalināts mises laikā. (citēts no)

Jezuīti un kontrreformācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kontrreformācijas laikā jezuīti parādās kā ietekmīgs, redzams spēks gan politikā, gan kultūrā, bet to darbību nav iespējams vērtēt šauri viennozīmīgi: jezuītu attiecības ar sabiedrību veidojās katrreiz citādi, atkarībā no vietas un laika. Savdabīgās attiecībās jezuītu misionāru konfrontācija ar protestantismu veidojās attālajos reģionos Āzijā, Āfrikā un Amerikā. Arī Eiropā jautājums nebūt nav tik vienkāršs (piemēram, jezuītu attiecības ar Krievijas cara valdības diktētajām nostādnēm, kas bija izteikti sarežģītas).

Autoritatīvais mākslas vēsturnieks Džefrijs Čips Smits (Smith) atsakās lietot “kontrreformācijas” jēdzienu saistībā ar jezuītiem pat Vācijā, — zemē, kur, liktos, šāds attiecību noformējums ir absolūti neizbēgams. Vēsturnieks parāda, ka, protams, bija atsevišķi pasākumi, ko Vācijas teritorijā jezuīti vērsa pret protestantiem, taču uzsver, ka ordeņa galvenie darbības principi nav reducējami uz protestantisma apkarošanu, norādīdams uz neskaitāmām citām aktivitātēm (izglītības, pastorālās aprūpes, valodniecības, zinātnes, teātra, mūzikas un citās jomās), kur abu konfesiju ceļi nekrustojās. Tāpat Gevins Aleksandrs Beilijs (Bailey), cenšoties rast atbildes tam, cik liela ir Jēzus biedrības loma un interese konfesionālajos ķīviņos, akcentē faktu, ka jezuītu pasūtītie un veidotie tēlotājas mākslas darbi (sevišķi monumentālā glezniecība) neatspoguļo tik daudz pretestību protestantu reformācijai, cik vēlmi redzēt atjaunotu, spēcīgu un plaukstošu katoļu Baznīcu un Renesanses vērtību tālāku attīstību. Tāpēc, meklējot iespējami korektāko apzīmējumu, kas raksturotu šo pasaules uzskatu sadursmi un ietvertu visplašāko Latvijas teritorijā sastopamo parādību spektru, mākslas vēsturniece Ogle K. domā, ka visatbilstošākais ir jēdziens “rekatolizācija”.

(citēts no)

Jezuīti un māksla

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tāpat kā citos savas apustuliskās darbības aspektos, arī mākslā jezuīti meklēja veidus, kā iespējami ietekmīgāk uzrunāt vietējo sabiedrību, rūpīgi apsverot un izstrādājot arī savus estētikas principus, kas galvenokārt bija centrēti uz katolicisma popularitātes vairošanu un Baznīcas prestiža celšanu. Rezultātā radās visos sīkumos pārdomāta, ļoti iedarbīga programma, kas ļauj atpazīt ordeņa darbības lokā tapušus mākslas darbus kā ordenim tipiskus. Gan teorētiķu spriedumos, gan praksē tika apstiprināts jezuītu nolūks caur ārēji redzamu, spēcīgi aizkustinošu tēlu ietekmi transformēt mākslas darba uztvērēja redzēto padziļinātos garīgos ieskatos. Vēršoties pie auditorijas, jezuīti centās aktivizēt mākslas darba uztvērēja atmiņas, iztēles, līdzpārdzīvojuma spējas, kas ideālā gadījumā vedinātu indivīdu iesaistīties cīņā par dvēseles glābšanu. Jezuītu skatījumā jebkura mākslas objektam bija jāiedarbojas, stimulējot ne tikai cilvēka emocionālo pieredzi, bet jācenšas ietiekties tā dziļākajos esamības slāņos, tāpēc mākslai kopumā ordeņa kalpošanā ir liela loma.

Kā vienu no raksturīgākajām parādībām ordeņa materiālās kultūras laukā nepieciešams izcelt viņu mākslas formālās puses neviendabību. Tam par iemeslu ir vairāki apstākļi:

  • pirmkārt, to veicināja ārpus biedrības esošie mākslinieki, (gadījumos, kad tādi tika pieaicināti), ar savu izglītību, pieredzi un idejām;
  • otrkārt, ordeņa locekļu elastībai attieksmē pret apstākļiem, kādos tie darbojās: jezuīti, lai arī bija neiecietīgi pret pagānu reliģiskajām praksēm, tomēr ar lielu pietāti attiecās pret vietējo kultūrvidi, spējot iekļauties visdažādākajās situācijās un radot pārsteidzoši atjautīgus risinājumus;
  • treškārt, jezuītu mākslas formālo daudzveidību lielā mērā noteikusi spēja reaģēt uz laikmetā dominējošām stilistiskajām tendencēm. Ordeņa mākslu pieņemts apriori saistīt ar baroku, tomēr, kā atklāj padziļinātas šī mantojuma studijas, jezuīti izcēlušies ar spēju radoši iedzīvoties ļoti atšķirīgu laikmetu stilistiskajās prasībās.

(citēts no)

Piemēram skat. arī Manierisms

Jezuīti Latvijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gotikas stilā celtā Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle (celta 13. gadsimtā), pie kuras darbojās pirmais jezuītu garīgais seminārs Latvijā (1583—1621).
19. gadsimta sākumā Kurzeme un Latgale atradās Jezuītu ordeņa Lietuvas provincē (Province de Lithuanie, 1826).

Jezuītu darbības iesākumi Latvijā sākās līdz ar Livonijas kara beigām un Latvijas teritorijas iekļaušanu Polijas-Lietuvas valstī. Savulaik Jēzus biedrības darbība skāra visu Latvijas teritoriju — viņi dibināja misijas, skolas, veica evaņģelizācijas un draudžu garīgās apkalpošanas darbu. Salīdzinot ar laicīgajiem priesteriem, biedrības panākumus provincē bieži nodrošināja tas, ka ordeņa locekļi nereti dziļāk un jūtīgāk spēja uztvert vietējās īpatnības, kā arī latviešu valodas zināšanas un pašaizliedzīgais darbs. Savukārt pilsētās, jo īpaši protestantiskajā Rīgā, attieksme pret šo kontrreformācijas spēku pārsvarā bija nelabvēlīga. Kopš ierašanās 1582. gadā ordeņa darbība koncentrējās ap Rīgu, vēlāk, līdz ar Cēsu bīskapijas nodibināšanu, pieņēmās spēkā visā Vidzemē, bet vēlāk koncentrējās galvenokārt Latgalē kā Polijas-Lietuvas valsts teritorijā.

  • 1582. gadā pēc Drohičinas līguma noslēgšanas Viļņas Jezuītu akadēmijas pirmais rektors Pjotrs Skarga un Johans Vincerijs atvēra Rīgas jezuītu skolu, kurā uz atklāšanas brīdi bija 8 audzēkņi. 1583. gadā 1. martā pāvests Gregors XIII ar bullu Immensa Dei providentia apstiprināja skolas darbību ar Rīgas Sv. Trīsvienības kolēģijas nosaukumu. Polijas karalis Stefans Batorijs, vienojoties ar jezuītu ģenerāli P. Klaudiju Akvavivu, piešķīra jezuītiem Sv. Jēkaba baznīcu. Tad arī tika atvērts pirmais garīgais seminārs Latvijā, kas darbojās līdz 1621. gadam. Ordeņa Polijas provinces vadītājs Džovanni Paolo Kampana tā paša gada 7. martā vērsās Rīgas rātē ar lūgumu atļaut atvērt universitāti, taču Rīgas rātes sindiks Velings noraidīja universitātes nepieciešamību, jo "tirdznieciskai pilsētai nav nepieciešama universitāte".[1]
  • 1585. gadā jezuīti publicēja katehismu "Kriscige pammacischen no thems Papreksche Galwe gabblems Christites macibes. Prexskan thems nemacigems vud iounems bernems", kas ir senākā saglabājusies grāmata latviešu valodā.[2]
  • 1587. gadā Kalendāra nemieru laikā jezuītus no Rīgas padzina, ordeņa īpašumus konfiscēja.
  • 1591. gadā ar karaļa Sigismunda III pavēli Rīgā atjaunoja jezuītu kolēģiju. Pēc piecu gadu trimdas atgriezās deviņi jezuīti: 5 tēvi un 4 brāļi.
  • 1597. gadā jezuītu kolēģijā Rīgā mācījās ap 60 skolēnu, tika uzcelta kopmītne audzēkņiem (līdzekļus tam deva Livonijas bīskaps Oto Šenkings).
  • 1606. gadā Rīgas kolēģijas tēvs Jānis Stribings (Joannis Stribingius) apceļoja Rēzeknes un Ludzas stārastijas un sīki aprakstīja vietējo iedzīvotāju ticējumus.[3]
  • 1614. gadā bīskaps Oto Šenkings Cēsīs nodibināja pastāvīgu jezuītu rezidenci, piešķirdams viņiem baznīcu un ierādīdams rezidences telpas. 1619. gadā ordeņa Cēsu rezidencē tika atvērta ģimnāzija. Šī mācību iestāde, kurā pirmo reizi izglītību varēja gūt arī zemnieku bērni, un mācības bija bez maksas, darbojās līdz zviedri iekaroja Cēsis.
  • 1621. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs izveidoja Zviedru Vidzemes provinci ar luterismu kā valsts atbalstītu konfesiju. Tika slēgta jezuītu kolēģija Rīgā, kurā bija 9 tēvi, 2 maģistri un 8 brāļi, kuri pārcēlās uz Jelgavas apkaimi u.c. provinces apvidiem.
  • 1629. ordenis izveidoja pastāvīgu mītni Daugavpilī. 1636. gadā jezuītu skolā Daugavpilī (pirmā skola Latgalē) mācījās 40 skolēnu.
  • 1666. gadā jezuītu ordeņa mūki ierīkoja misiju Skaistkalnē, 1677. gadā tur nodibināja jezuītu klosteri.
  • 1672. gadā jezuīti nodibināja savu rezidenci Jelgavā, kuras superiors bija no Austrijas ieradies jezuīts Ernests Šturms, ar misijas centriem Alsungā un Ilūkstē. Ilūkstē uzturējās 20 jezuītu un tur darbojās arī kolēģija. Jelgavas jezuītu ģimnāzijā mācīja latviešu valodu (1684. gadā skolā jau mācījās 80 jauniešu). 1691. gadā jezuīti nodibināja skolu Ilūkstē (tajā bija arī teātra mākslas klase). Galvenā nozīme bija izglītībai un ticībai, tāpēc ordenis bija atvērts arī nevāciešiem. Līdz ar to jezuītu vidū bija arī daudzi latvieši, kas darbojās kā priesteri un rakstnieki, un Viļņas Jezuītu akadēmijas (Almae academia et universitas Vilnensis societis Jesu) mācību spēki, piemēram: Juris Elgers (1585.-1672.), Ignats Rodļevskis (1714.-1755.), Juris Spuņģens (1692.-1733.), Antons Rutkis (1704.-1744.), Ignats Jamaits (1745.-1788.).
  • 1710. gadā, saskaņā ar Rīgas padošanās Akorda punktiem, katoļiem tika dota zināma ticības brīvība. Jezuītiem bija atļauts no Jelgavas braukt uz Rīgu noturēt dievkalpojumus pilsētā pie jaunā Pils tilta, diezgan plašā un ērtā šim mērķim ierādītā zālē. Pilsētas rāte aktīvi pretojās, ka tiktu celta kāda katoļu baznīca tiem atņemto baznīcu vietā, pieļāva vienīgi mazu koka kapelu kādā attālākā priekšpilsētas daļā, kur vēlāk tika ierīkoti katoļu kapi (domājams, tagadējās Rīgas Svētā Franciska baznīcas teritorijā). Uz pastāvīgu dzīvi katoļu priesteri varēja apmesties tikai pēc miera līguma noslēgšanas, t. i., pēc 10 gadiem kopš Rīgas ieņemšanas.
  • 1723. gadā ordenis guva iespēju izveidot mītni Rīgā.
  • 1725. gadā arī bija atvērta skola Skaistkalnes rezidencē. Bez tam jezuītu misionāri organizēja skolas arī draudzēs (piemēram, tēvs Mihails Rots ar Inflantijas kastelāna Johana Augusta Hilzena palīdzību 18. gadsimta vidū dibināja viņa īpašumos draudžu skolas) un apmācīja tajās lauku iedzīvotājus.
Skaistkalnes baznīca (17. gadsimta vidus), no 1666. gada jezuītu baznīca.
  • 1743. gadā Pušas muižas īpašnieks Jānis Šadurskis jezuītu ordeņa vajadzībām uzcēla koka baznīcu. 1778. gadā iesvētīja tagadējo Pušas baznīcu.
  • 1753. gadā Viļņas Jezuītu akadēmijas tipogrāfija laida klajā pirmo līdz šim pazīstamo latviešu grāmatu latgaliešu dialektā. Tā bija 117 lappušu bieza — Evaņģēliju krājums, t.s. Asūnes Evaņģēlijs. Laikā no 1772. līdz 1861. gadam, kad Krievijas Impērijas valdība aizliedza Latgalē rakstību latīņu burtiem, katoļu garīdznieki izdeva ap simts dažādu garīga satura grāmatu un rakstu latviešu valodā (lielākoties gan dialektā). Bez tam Aglonas teoloģiskajā studijā no 1820. līdz 1864. gadam tika mācīta latviešu valoda kā atsevišķs priekšmets.
  • 1753. gadā jezuītu misijas Rīgā vadītājs M. Šostakovskis saņēma rātes pavēli kopā brāļiem atstāt pilsētu, jo pēc zviedru likumiem katoļi Rīgā nedrīkstēja noturēt publiskus dievkalpojumus, atskaitot vasaras mēnešus, kad ostā ieradās poļu jūrnieki un arī tikai tad kādā no ostas mājām, pie aizklātiem logiem. Rātes locekļi katoļu kapelu aizzīmogoja.
  • 1755. gadā jezuītu ordeņa darbība Rīgā tika aizliegta.
Baroka stilā celtā Daugavpils jezuītu baznīca (18. gadsimta vidus), vēlāk Daugavpils cietokšņa baznīca. Sagrauta Otrā pasaules kara laikā.
  • ap 1764. gadu jezuītu priesteris Jans Karigers uzrakstīja latviešu-poļu valodas vārdnīcu „Lexicon Lottavicum”, kas sekojošo politisko notikumu dēļ netika izdota.[4]
  • 1773. gadā pāvests Klements XIV izdeva bullu brevi Dominus ac Redemptor par jezuītu ordeņa slēgšanu, savukārt ķeizariene Katrīna II šo bullu neļāva izsludināt Krievijas Impērijā, kur ordeņa kolēģijas turpināja darboties. Jezuītiem Latvijas teritorijā bija četras rezidences — Jelgavā, Ilūkstē, Skaistkalnē un Daugavpilī, — kuras pēc bullas pasludināšanas, izņemot pēdējo, beidza savu pastāvēšanu. Pat politiskie un reliģiskie pretinieki spiesti atzīt, ka līdz pat 20. gadsimtam jezuītu ordeņa skolu un augstskolu absolventu izglītotības līmenis bija ievērojami augstāks, nekā citu mācību iestāžu beidzējiem.[nepieciešama atsauce] 1774. gadā Katrīna II savā pavēlē, kurā jezuītiem bija piešķirtas dažas privilēģijas, pamatoja savu rīcību ar tieši ar to, ka tas dotu ordenim iespēju turpināt savu izglītošanas darbu.
  • 1804. gadā ar Krievijas Impērijas ķeizara atļauju Rīgā atkal nodibināja jezuītu ordeņa rezidenci.
  • 1810. gadā Daugavpilī jezuītu tēvs P. Koenss mazās draudzes skolas vietā atvēra plašu skolu ar 4 nodaļām — divas zēniem un divas meitenēm, kurā mācīja arī latviešu valodu. Bez tam atvēra arī skolu trūcīgiem bērniem, kuru vecākiem nebija naudas, lai maksātu par mācībām.
  • 1811. gadā Daugavpils jezuītu kolēģiju pārcēla uz Pušas muižu.[5]
  • 1814. gadā pāvests ar jaunu bullu atkal atjaunoja jezuītu ordeni, tas Baltijas provincēs vairs neatguva iepriekšējo lomu, jo jau 1820. gadā ķeizars Aleksandrs I bija pavēlējis jezuītus izraidīt no Krievijas Impērijas. Ordeņa uzturētās skolas slēdza (Latgalē skolas no jauna sāka atvērt tikai pēc 1864. gada, jau impērijas izglītības sistēmā).
  • 1948. gadā Romā uzsāka darbu Vatikāna radio latviešu redakcija tēva P. Beča un kopš 1950. gada tēva S. Kučinska vadībā.
  • 1997. gadā par Lietuvas-Latvijas jezuītu provinciālu tika iecelts tēvs Antans Saulaitis SJ.

No jezuītu ordeņa nākušie katoļu svētie

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šobrīd Jēzus Sadraudzībā ir 50 svēto un 146 svētīgo.

Slavenākie no tiem ir: Ignācijs no Lojolas, Francisks Havjers, Pēteris Favrs, Pēteris Kanīzijs, Aloīzijs Gonzaga.

  • Sv. Pāvils Miki — pirmais japānis, kuru uzņēma katoļu reliģiskā ordenī: pirmais jezuīts japānis. Arestēts Osakā 1596. gada decembrī kristiešu vajāšanu vilnī, kopā ar trim jezuītiem un sešiem franciskāņiem un 17 japāņiem (sv. Franciska terciāriem). Un kopā ar visiem tiem viņš tika pienaglots krustā pie Nagasaki. 1862. gadā pāvests Pijs IX viņu pasludināja par svēto.
  • Sv. Luijs Marija Griņjons no Monforas (1673—1716) — vaņģelizēja Bretaņā, Anžū, Puatjē, Normandijā un Santonžā. Pāvests Klements XI 1706. gadā nosauca viņu par “apustulisko misionāru”. Nodibināja divas kongregācijas: Marijas sadraudzību vīriešiem un Gudrības meitu kongregāciju sievietēm.

Jezuītu ordeņa kritika un kontrpropaganda

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sakarā ar ordeņa visai aktīvo darbošanos kontrreformācijas procesā, tas iedzīvojās daudzos ienaidniekos un tika pakļauts starpkonfesionālo konfliktu propagandas un kontrpropagandas vilnim, jezuītu vēstures izpētē jārēķinās, ka ir ļoti spēcīgā polarizācija attieksmē pret šo reliģisko apvienību: jezuīti tikuši zākāti gan par velniem sutanās un krāpniekiem, gan cildināti par svētajiem un ievērojamiem zinātniekiem. Lielāko tiesu ārpus ordeņa esošie autori nereti rakstījuši savus apcerējumus, nepievēršoties pirmavotu studijām, tā vietā nekritiski pieņemot jau aprobētus viedokļus. Tendenciozo skatījumu, kāds parasti nopietnām zinātniskām studijām nav raksturīgs, jezuītu historiogrāfijas pētnieki skaidro ar spēcīgi iesakņojušos mītu klātbūtni.

Societas Jesu historiogrāfijā izteiktas divas tendences. Pirmkārt, paši jezuīti uztur spēkā tradīciju apkopot un izdot oriģināldokumentus (sevišķi materiālus, kas attiecas uz provinču vēsturi), un, otrkārt, ārpus biedrības stāvoši pētnieki, kas veido pārsvarā negatīvu vērtējumu par šīs organizācijas darbības dažādiem aspektiem. Tikai XX gs. nogalē parādījās arī zinātniski izsvērti un dziļi pētījumi no dažādu disciplīnu un dažādu reliģisko pārliecību pārstāvošu autoru vidus, kas spējīgi emocionāli neitrāli apieties ar Jēzus biedrības fenomenu kā jebkuru citu zinātniskas izpētes objektu, balstot savus uzskatus dokumentāri pierādāmos faktos

Zināmākie jezuīti kultūras vēsturē

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Joachim Schmiedl. Orden als transnationale Netzwerke der katholischen Kirche, European History Online, Mainca: Institute of European History, 2011.
  • Jezuīti 20. gadsimtā. — Rīga, 2005. ISBN 9984-19-567-8
  • Svētceļnieka piezīmes. Ignācija Lojolas autobiogrāfija. — Rīga, KRISTĪGĀS DZĪVES INSTITŪTS, 2002.
  • Boiko Mārtiņš. Jezuīti: mentalitāte un mantojums. // Kultūras Forums, 2005. gada 13.-20. maijs, Nr.18 (148)
  • Grosmane Elita. Jezuīti un Kurzemes tēlniecība. / Kurzemes baroka tēlniecība: 1660—1740. — Rīga: Jumava, 2002.
  • Kristīne Ogle. Societas Jesu ieguldījums Latvijas arhitektūras un tēlotjas mākslas mantojumā. — Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts: Rīga, 2008. — 274 lpp.
  • Мишель Леруа. Миф о иезуитах: От Беранже до Мишле. — Москва: Языки Славянской Культуры, 2001
  • О. Константэн Симон. Иезуиты в России. / "Истина и Жизнь", 1992, № 1/2-3
  • Henri Lutteroth. La Russie et les jesuites de 1772 a 1820. Paris, 1843
  • Tolstoi, Le Catholicisme Romain en Russie. Paris, 1863-1864
  • Самарин. Ответ иезуиту отцу Мартынову. // День. 1865, № 45-52
  • Морошкин. Иезуиты в России. СПб., 1867-1870
  • Щебальский. Виленский унив. и иезуиты. // Наше Время, 1860, № 3
  • Любович. К истории И. в литовско-русских землях в XVI в. Варшa, 1888
  • Сапунов A., Заметка о Коллегии и Академии И. в Полоцке. Витебск, 1890
  • Pollard A. F., The Jesuits in Poland. Oxford, 1892
  1. Jānis Stradiņš. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2012. — 132 lpp.
  2. Poļu laiki Vidzemē Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. (latviski)
  3. P. Joannes Stribingus. Ab initio Januarii usque ad initium Aprilis. Confessi 875. In: "Annales collegii Rigensis Societatis Jesu 1604-1618". 105-107 lpp. (latīniski)
  4. Breidaks A. Vērtīgs pētījums latviešu valodas vēsturē // LPSR ZA Vēstis, nr. 1 (378). Rīga, 1979., 153.—156. lpp.
  5. Pelieču muižys saiminīki cauri godsymtim. Vadims Maksimovs. 2016. gada 25. maijā. Latgalīšu Kulturys Gazeta

Ārējās saites par šo tēmu

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]