Kinkažu
| Kinkažu Potos flavus (Schreber, 1774) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Apakškārta | Suņveidīgie (Caniformia) |
| Virsdzimta | Sermuļu virsdzimta (Musteloidea) |
| Dzimta | Jenotu dzimta (Procyonidae) |
| Ģints | Kinkažu (Potos) |
| Suga | Kinkažu (Potos flavus) |
| Izplatība | |
 | |
 Kinkažu Vikikrātuvē | |
Kinkažu (Potos flavus) ir jenotu dzimtas (Procyonidae) plēsējs, kas ir vienīgā suga kinkažu ģintī (Potos). Kinkažu sarunvalodā mēdz saukt arī par medus lāci, kas var būt arī maldinoši, jo tā sauc arī saules lāci.
Kinkažu satopami Centrālamerikā un Dienvidamerikā, sākot ar Meksikas dienvidiem uz beidzot ar Brazīliju. Tas ir sastopams Belizas, Bolīvijas, Brazīlijas, Kolumbijas, Kostarikas, Ekvadoras, Salvadoras, Franču Gviānas, Gvatemalas, Gajānas, Hondurasas, Meksikas, Nikaragvas, Panamas, Peru, Surinamas un Venecuēlas teritorijās.[1] Sugas izdzīvošanu apdraud gan mežu izciršana, gan tas nereti tiek medīts mīksto kažokādiņu iegūšanai vai pārtikai.[2]
Nosaukums kinkažu ir aizguvums no Ziemeļamerikas indiāņu algonkinu kwingwaage vai anišinabu gwiingwa'aage ("tinis"), kas caur franču quincajou[3] ieviesies arī citās valodās. Tādējādi Dienvidamerikas iemītnieks savu vārdu neparastā veidā iemantoja no tiņa jeb āmrijas, ziemeļu puslodes faunas pārstāvja, kas nav radniecīgs kinkažu. Kinkažu latīniskais nosaukums Potos flavus var maldināt un noskaņot kinkažu saukt par poto. Primātu kārtai piederošā kokos dzīvojošā poto latīniskais nosaukums ir Perodicticus potto[2] iesakņojies arī citās valodās.
Evolūcija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārēji kinkažu ir ļoti līdzīgs olingam, abus bieži nepieredzējuši novērotāji mēdz sajaukt. Tomēr ģenētiskie pētījumi ir pierādījuši, ka kinkažu ir bijuši paši pirmie, kas atdalījušies no aizvēsturiskā kopējā jenotu dzimtas priekšteča, un tas nav tuvradniecīgs ne ar vienu citu sugu jenotu dzimtā.[4] Ārējā līdzība starp olingu un kinkažu ir piemērs paralēlai evolūcijai, ko nosaka dzīves veids un apstākļi. Kinkažu no olinga var atšķirt pēc astes, kas kinkažu ir ar tveršanas funkciju, kā arī kinkažu purniņš ir īsāks, tam ir ļoti gara mēle un zem astes nav smaržu sekrēta dziedzeru. Pasaulē ir tikai vēl viens plēsējs ar tvērējasti, un tas ir Dienvidaustrumāzijā dzīvojošais binturongs (Arctictis binturong).[4]
Kinkažu vēsturiskā izcelsmes vieta ir Centrālamerika, bet Dienvidameriku tas sāka apdzīvot pirms vairākiem miljoniem gadu.[4]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].JPG)
Kinkažu ir neliels augums, kas atgādina kaķi. Tā ķermeņa garums ir 42—57 cm, astes garums 40—56 cm, svars apmēram 2,7 kg.[5] Kinkažu ir ļoti gara mēle, salīdzinot ar paša mazo augumu, mēle sasniedz 13 cm garumu.[6] Kažoka matojums ir īss un mīksts. Tā krāsa ir brūna vai dzeltenbrūna, ar gaišāku pavēderi. Pazodē, tuvu mutei kinkažu ir smaržu sekrēta dziedzeri, šādi dziedzeri ir arī uz vēdera. Tādējādi, kamēr kinkažu pārvietojas pa koka zariem, norīvējoties gar tiem, tiek atstātas smaržu pēdas. Kinkažu tā iezīmē teritoriju un savu ceļu kokos.
Kinkažu ir vairāki pielāgojumi dzīvei kokos; gara tvērējaste, ko reizēm sauc par "piekto kāju", izveicīgi, nagaini pirksti un apvēršamas pakaļkāju pēdas. Ārkārtīgi lokanais mugurkauls ļauj kinkažu, turoties zaros ar kājām, ķermeni pagriezt pa 180°. Šī īpašība piemīt tikai kinkažu jenotu dzimtā.[2]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kinkažu apdzīvo dažādus mežus: sausos tropu mežus, Amazones lietus mežus, tropu mūžzaļos mežus un mežus stepju zonā, savukārt palmu džungļos dzīvot izvairās.[2]
Tas dzīvo pamatā kokos. Pa dienu tas atpūšas koka dobumā, izvairoties no tiešas saules gaismas. Guļot tas bieži acis aizsedz ar priekšķepām.[5] Naktī kinkažu dodas barības meklējumos. Kinkažu ir aktīvs no vakara līdz pusnaktij, un pēc tam atkal pirms saullēkta. Tas, izmantojot tvērējasti, veikli pārvietojas pa zariem, bet, kad jāpārkāpj uz citu koku, kļūst piesardzīgāks. Tas spēj arī pārlekt no viena koka uz citu.[5] Kinkažu veiklību kokā var salīdzināt ar primātiem. Nereti barojas kājām gaisā, ar asti un pakaļkājām karājoties zaros, bet ar priekškājām sniedzoties pēc augļiem. Kad pienāk rīts, atgriežas atpūsties savā migā.[2]
Kinkažu uzturas pa vienam, pāros vai mazās grupiņās. Tipiska grupiņa ir viena mātīte kopā ar diviem tēviņiem. Visa ģimene guļ kopā un palīdz viens otram sakopt kažokus.
Kinkažu dabīgie ienaidnieki ir lielie, plēsīgie putni un jaguārs.[2]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kinkažu ir visēdājs, tas barojas ar augļiem, ziediem un lapām. Iemīlots auglis ir vīģe, kas Dienvidamerikas mežos ir pieejams visu gadu. Kinkažu garā mēle ir piemērota kukaiņu uzlasīšanai un nektāra iegūšanai. Iecienīti kukaiņi ir skudras. Kinkažu pie iespējas ēd arī medu, sīkus mugurkaulniekus un putnu olas.[6] Kinkažu ir iecienījis arī nenobriedušus kokosriekstus, par ko nepriecājas kokospalmu audzētāji.[2] Kinkažu pētījumos ir noskaidrojies, ka 90% no apēstās barības ir augļi.[6]
Kinkažu ir derīgi koku sēklu izplatītāji. Ēdot augļus, kinkažu apēd arī lielu daudzumu sēklu, kas dzīvnieka barības traktā paliek neskartas. Pētījumos atklāts, ka koku sēklas, izejot cauri kinkažu gremošanas sistēmai, labāk dīgst. Tā kā kinkažu barojas arī ar ziedu nektāru, to sejas apmatojumā sakrājas putekšņi, kas pēc tam tiek pārnesti uz nākamajiem ziediem.[2]
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atšķirībā no daudziem citiem dzīvniekiem kinkažu tēviņi dzimumgatavību sasniedz ātrāk kā mātītes; tēviņi sasniedz 1,5 gadu vecumā, mātītes — 2,25 gadu vecumā. Gan mātītes, gan tēviņi pārojas ar vairākiem partneriem. Pārošanās var notikt jebkurā gada laikā, bet visbiežāk tas notiek augļu sezonā.[2]
Grūsnība ilgst 112—118 dienas. Piedzimst 1—2 nevarīgi, akli mazuļi. Jaundzimušie sver 150—200 g. Pēc 7—19 dienām mazuļiem atveras acis. Pēc 7 nedēļām jaunie kinkažu sāk izmantot tvērējasti. Par mazuļiem rūpējas galvenokārt māte, tēviņš labprāt uzturas ģimenes tuvumā un dažreiz spēlējas ar mazuļiem.[2]
Maz zināms par kinkažu dzīves ilgumu dabā, bet nebrīvē tas var nodzīvot ilgāk par 55 gadiem.[2]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kinkažu ir 7 pasugas:[7]
- Potos flavus flavus
- Potos flavus chapadensis
- Potos flavus chiriquensis
- Potos flavus megalotus
- Potos flavus meridensis
- Potos flavus modestus
- Potos flavus nocturnus
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Potos flavus (Kinkajou)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 30. jūnijā. Skatīts: 2010. gada 5. martā.
- ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 «Kinkažu». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 12. augustā. Skatīts: 2010. gada 5. martā. Arhivēts 2010. gada 12. augustā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ «Kinkajou». Oxford English Dictionary. Skatīts: 2007-03-30.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 K.-P. Koepfli, M. E. Gompper, E. Eizirik, C.-C. Ho, L. Linden, J. E. Maldonado, R. K. Wayne (2007). "Phylogeny of the Procyonidae (Mammalia: Carvnivora): Molecules, morphology and the Great American Interchange". Molecular Phylogenetics and Evolution 43: 1076—1095. doi:10.1016/j.ympev.2006.10.003
- ↑ 5,0 5,1 5,2 «Kinkajou». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 6. aprīlī. Skatīts: 2012. gada 6. aprīlī.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 http://www.jstor.org/pss/1383303
- ↑ Mammal Species of the World - Browse: flavus[novecojusi saite]
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Kinkajous Arhivēts 2010. gada 10. janvārī, Wayback Machine vietnē.
- Kinkažu foto ar izkārtu mēli[novecojusi saite] (scienceblogs)
- Kinkažu foto (kostich)
- Kinkajou
- Potos flavus Arhivēts 2010. gada 13. februārī, Wayback Machine vietnē.
