Pagānisms

Stonhendžas megalīti tiek saistīti ar pagānu rituāliem

Pagānisms jeb pagānība (no latīņu: paganus — 'lauku') ir termins, kuru 4. gadsimtā sāka lietot agrīnie kristieši, lai apzīmētu to Romas impērijas cilvēku ticību, kas bija pievērsušies politeismam. Ar šo terminu apzīmē arī pirmatnējo un seno tautu reliģiskās sistēmas.

Viduslaikos un pēc tiem par pagānismu sauca visas pārējās reliģijas, izņemot kristietību, islāmu un jūdaismu.

Pagānisma vēsture

Kristietība radās Romas impērijā mūsu ēras pirmajā gadsimtā. Tā bija monoteistiska reliģija, un tā apgalvoja, ka ir tikai viens patiess Dievs, kuru tā identificēja kā Ābrahāma Dievu, dievību, kuru cienīja arī jūdaismā. Lielākā daļa citu impērijas tradīciju bija politeistiskas, ticot dažādiem dieviem un dievietēm. Kristiešiem šīs daudzdieviskās tradīcijas bija elkdievības, veltītas dievībām, kuras patiesībā bija dēmoni. Šis skatījums daudziem kristiešiem apgrūtināja mierīgas līdzāspastāvēšanas meklējumus ar šīm ne-Ābrahāma reliģijām.

Saglabājušies avoti liecina, ka kristieši vismaz 4. gadsimtā runāja par tiem, kas nepielūdza Ābrahāma Dievu, ar latīņu vārdu pagani, lai gan, visticamāk, šis lietojums ir radies agrāk. Latīņu valodā pagāns bija indivīds, kurš dzīvoja lauku rajonā jeb pagusā, nevis pilsētā. Precīzi iemesli, kādēļ tika apzīmēts kāds, kurš nebija ne kristietis, ne ebrejs, nav skaidri, lai gan vēsturnieki un klasiķi ir izteikuši vairākus priekšlikumus. Viena iespēja ir tāda, ka termins pagani, kas nozīmē “vietas cilvēki”, sāka apzīmēt tos, kuri pielūdz savas apvidus tradicionālās dievības, savukārt kristiešus sāka saukt par alieni, kas nozīmē “cilvēki no citurienes”. Otra iespēja izriet no termina paganus alternatīvas nozīmes, proti, “civilietis”, kas bija pamanāma 2. vai 3. gadsimta beigās. Šo termina alternatīvo nozīmi, iespējams, radīja Romas armijas karavīri, kuri bieži bija izvietoti lauku apvidos tālu no pašas Romas. Agrīnie kristieši uzskatīja sevi par miles Christi jeb “Kristus karavīriem”, un tāpēc varēja pieņemt apzīmējumu “civilais” tiem, kas nebija pievienojušies viņu reliģiskajai kustībai.

Papildus latīņu valodai bija arī citi termini, kurus kristieši lietoja lielā mērā sinonīmā veidā. Impērijas austrumu daļās plaši runāja grieķu valodā, un tur jēdzieni ethnē un ethnikoi, “svešie”, pildīja līdzīgu funkciju, ko 4. gadsimta sākumā lielākoties aizstāja ar terminu Hellēnes, “grieķi”. Tulkojot Marka evaņģēliju no grieķu valodas gotu valodā 4. gadsimtā, kristiešu bīskaps Ulfils (ap 311–82) attīstīja terminu haiþno kā līdzinieku Hellēnim, “pagāniska sieviete”. Vārda haiþno variantus vēlāk plaši izmantoja citās ģermāņu valodās, jo īpaši senās angļu valodā hǣþen, no kuras izriet mūsdienu angļu valodas termins heathen. Bieži tiek atkārtots arguments, ka šis termins attiecas uz lietām, kas ir "virs" — iespējams, ka Ulfilass apzināti izraisīja lauku apziņu, kas, viņaprāt, ir ietverta latīņu terminā pagāns. Latīņu termins gentilis (mūsdienu angļu valodā: “gentile”) parādījās arī kristiešu avotos, lai raksturotu tos, kuri nepielūdza Ābrahāma Dievu, un šis lietojums atšķiras no šī termina pašlaik pieņemtās definīcijas “neebrejs”.

Tādi termini kā pagāns kalpoja, lai radītu skaidru bināro dalījumu starp kristiešiem, kuri uzskatīja, ka viņiem pieder teoloģiskā patiesība, un visiem tiem, kuri, viņuprāt, dzīvo maldī. Tomēr, lai gan termins pagānisms galvenokārt tika vērsts pret tiem, kas nepielūdz Ābrahāma Dievu, tā lietošana varētu būt elastīga. Šis termins, piemēram, tika lietots starp dažādu kristiešu sektantu konfliktiem. Pēc 16. gadsimta reformācijas daudzi protestanti apsūdzēja Romas katoļu baznīcu par pagānismu svēto godināšanas un sarežģīto rituālu dēļ.

15.–19. gadsimtā kristīgie eiropieši paplašinājās jaunos apgabalos visā Amerikā, Āzijā, Āfrikā un Austrālijā. Šajās zemēs viņi saskārās ar ļoti daudzām reliģiskām tradīcijām, kas nebija veltītas Ābrahāma Dievam un kuras viņi atkal bieži sauca par pagāniskām vai pagānām. Indijas subkontinenta, ko mūsdienās parasti sauc par hinduismu, dažādās tradīcijas, piemēram, 19. gadsimta britu rakstnieki nosauca par “hindu pagānismu”. Visā pasaulē kristiešu misionāru centieni bieži tika uzsākti, lai pievērstu šīs tautas, kas nav Ābrahāmas, un ar dažādiem panākumiem.

Izmaiņas bija acīmredzamas 20. gadsimta otrajā pusē. Pieaugošās bažas par eirocentrismu un rasu aizspriedumiem, kā arī ekumenisma un starpreliģiju kustības popularizēšana veicināja terminu pagānisms un pagāns lietošanas samazināšanos daudzu kristiešu vidū. Tomēr tas nav pilnībā pazudis no kristīgās leksikas. Šos terminus joprojām var lietot dažās kristiešu grupās, kurām nav lielas vēlmes pēc sirsnīgām attiecībām ar reliģijām, kas nav Ābrahāma reliģijas.

Mūsdienu pagānisms

Eiropā renesanses humānisma iespaidā nostiprinājās ideja, ka kristietības izstumtās pārsvarā politeistiskās reliģijas ir vērtīgas. Renesanses humānisti, kas radās 14. gadsimta Itālijā, bija bijībā pret Grieķijas un Romas klasiskajām sabiedrībām un mudināja klasiskās dievības iekļaut tā laika mākslas darbos. 18. un 19. gadsimtā romantisma kustības un kultūras nacionālisma pieauguma rezultātā sekoja pozitīvā pirmskristietības reliģiju pārvērtēšana no citurienes Eiropā. No Īrijas līdz Krievijai pirmskristietības mitoloģijas arvien vairāk tika iekļautas mākslā, dzejā un literatūrā. Līdz 19. gadsimta beigām daži rakstnieki pat izmantoja terminu pagāns, lai aprakstītu sevi un savu darbu, vai arī kritiķi viņus nodēvēja par pagāniem vai neopagāniem.

Jaunas reliģijas, kas godina dievības, kas iegūtas no šīm izmirušajām pirmskristietības tradīcijām, pirmo reizi parādījās Eiropā 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs, un ieguva lielāku atpazīstamību 1960. gados. Vispopulārākā no tām bija Wicca, kas parādījās Anglijā pirms izplatīšanās ASV. Citi ietver druidriju, kas savu identitāti ieguva no dzelzs laikmeta rituālu speciālistiem Rietumeiropā, un pagāni, kas tika veidota pēc kopienu pirmskristietības reliģijām, kuras runāja ģermāņu valodās, piemēram, sennorvēģu valodā. Kopā šīs grupas sāka saukt par neo-pagan vai mūsdienu pagānu, apzinātu kristīgā termina pārņemšanu. Ne visas no šīm jaunajām reliģijām bija apmierinātas ar šo terminu, ņemot vērā tā noniecinošo izcelsmi; jo īpaši Centrāleiropā un Austrumeiropā daudzas mūsdienu pagānu grupas izvēlējās savas tradīcijas saukt par “dzimto ticību”, nevis par “pagānismu”. Šīs jaunās reliģijas galu galā piesaistīja zinātnieku uzmanību, un 21. gadsimtā plaši izplatīta zinātniskā konvencija bija atšķirt mūsdienu pagānu grupas ar lielo burtu, atšķirot tās no kristīgās koncepcijas, kurai parasti trūkst lielo burtu.