Velokross
 Velokrosa dalībnieks nes savu velosipēdu augšup pa stāvu nogāzi
| ||
| Pamatinformācija | ||
| Augstākais pārvaldes orgāns | Starptautiskā riteņbraukšanas savienība (UCI) | |
| Pirmsākumi | 20. gadsimta sākums | |
| Īpašības | ||
| Veids | Riteņbraukšanas sports | |
| Olimpiskās spēles | nē | |
Velokross, arī ciklokross (angļu: Cyclo-cross, cyclocross), apzīmēts ar CX, CCX vai cyclo-X, ir riteņbraukšanas sporta veids. Sacensības parasti notiek rudenī un ziemā (starptautiskā jeb "Pasaules kausa" sezona ilgst no septembra līdz janvārim). Sacensību distance sastāv no daudziem īsiem apļiem (2,5—3,5 km), trasē iekļaujot asfaltu, meža takas, zālienu, stāvus paugurus un mākslīgus šķēršļus, kuru pārvarēšanai braucējam ātri jānokāpj no velosipēda, jāpārvar šķērsli, nesot velosipēdu, un atkal jāuzsēžas uz velosipēda.[1][2] Pieaugušo kategorijā sacensības parasti ir no 30 minūtēm līdz stundai, distancei mainoties līdz ar trases stāvokli. Sporta veids ir populārs tradicionālās šosejas riteņbraukšanas valstīs, kā Beļģija (īpaši Flandrija), Francija un Nīderlande.
Velokrosam ir vairākas redzamas līdzības ar kalnu riteņbraukšanu, apvidus riteņbraukšanu un kritēriju sacensībām. Daļa no labākajiem velokrosa braucējiem piedalās arī citās riteņbraukšanas disciplīnās. Tomēr velokross ir sasniedzis tādu popularitāti, ka daļa braucēju specializējas tikai krosam un nepiedalās cita veida sacensībās. Velokrosa velosipēds ir līdzīgs šosejas velosipēdam: viegls, ar šaurām riepām un izliektiem stūres ragiem. Tomēr tiem ir līdzības arī ar kalnu velosipēdiem kā riepu protektors ar lieliem izvirzījumiem saķerei un disku bremzes (agrāk cantilever tipa bremzes), kuras labāk darbojas dubļainos apstākļos. Velosipēdiem jābūt viegliem, jo dalībniekiem tie jānes, lai pieveiktu šķēršļus vai pārāk stāvas nogāzes, lai tajās uzbrauktu. Skats, kad dalībnieki pūlas tikt augšā pa dubļainu nogāzi ar velosipēdiem plecos, ir klasisks sporta veida paraugs, lai arī nebraucamās trases daļas parasti sastāda ļoti mazu daļu no sacensību distances.
Salīdzinot ar citiem velosporta veidiem, taktika ir samērā vienkārša un uzsvars ir uz braucēja izturību un velosipēda pārvaldīšanas prasmēm. Citu dalībnieku aizvējš spēlē daudz mazāku lomu kā šosejas riteņbraukšanā, kur vidējie ātrumi ir daudz augstāki kā krosā.
Velokrosa braucējam sacensību laikā ir atļauts mainīt velosipēdus un saņemt mehāniķu palīdzību. Kamēr dalībnieks ir trasē, viņa tehniskā komanda var ātri nomazgāt, salabot un saeļļot otru velosipēdu. Mehāniķa esamība "pitstopā" ir parasti ir pieejama tikai profesionāliem dalībniekiem, zemāka līmeņa sacensībās šo darbu var veikt dalībnieka ģimenes locekļi vai draugi.
Latvijā ar šīs disciplīnas popularizēšanu nodarbojies bijušais šosejas riteņbraucējs Arvis Piziks, rīkojot savā vārdā nosauktas sacensības.[3][4]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Velokrosa noteikumi». www.uci.org (angļu). Skatīts: 2024-08-23.
- ↑ usacycling.org Arhivēts 2009. gada 26. janvārī, Wayback Machine vietnē. USA Cycling Federation rulebook
- ↑ Arvis Piziks rīko vellokrosa sacensības - REplay.lv, 2013-10-20. Atjaunināts: 2024-08-23
- ↑ «Arvis Piziks un DPA izveido pirmo velokrosa komandu Latvijā». Citi sporta veidi (latviešu). 2011-10-13. Skatīts: 2024-08-23.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Velokross.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
_pictogram.svg){kind=small} | Šis ar riteņbraukšanu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|