ceno

See also: cenó, cenò, ĉeno, ceño, čeno, and ceno-

Galician

Pronunciation

• IPA^(key): /aˈθeno̝/

Noun

ceno

1. Alternative form of aceno

Ido

Pronunciation

• IPA^(key): /ˈt͡seno/
• Rhymes: -eno

Noun

ceno (plural ceni)

1. scene
2. scenery

Derived terms

• cenala

Italian

Etymology 1

Pronunciation

• IPA^(key): /ˈt͡ʃe.no/
• Rhymes: -eno
• Hyphenation: cé‧no

Verb

ceno

1. first-person singular present indicative of cenare

Etymology 2

Pronunciation

• IPA^(key): /ˈt͡ʃɛ.no/
• Rhymes: -ɛno
• Hyphenation: cè‧no

Noun

ceno m (plural ceni)

1. (obsolete) mud

   Synonym: (normal register) fango

Anagrams

• Noce, noce, ocne, once

Latin

Etymology

From cēna +‎ -ō.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /ˈkeː.noː/, [ˈkeːnoː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ˈt͡ʃe.no/, [ˈt͡ʃɛːno]

Verb

cēnō (present infinitive cēnāre, perfect active cēnāvī, supine cēnātum); first conjugation

1. to dine, eat dinner, sup

   Synonyms: adedō, edō, vorō, prandeō, pāscor, vēscor, cōnsūmō

Conjugation

Conjugation of cēnō (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	cēnō	cēnās	cēnat	cēnāmus	cēnātis	cēnant
	imperfect	cēnābam	cēnābās	cēnābat	cēnābāmus	cēnābātis	cēnābant
	future	cēnābō	cēnābis	cēnābit	cēnābimus	cēnābitis	cēnābunt
	perfect	cēnāvī	cēnāvistī, cēnāstī2	cēnāvit, cēnāt2	cēnāvimus, cēnāmus2	cēnāvistis, cēnāstis2	cēnāvērunt, cēnāvēre, cēnārunt2
	pluperfect	cēnāveram, cēnāram2	cēnāverās, cēnārās2	cēnāverat, cēnārat2	cēnāverāmus, cēnārāmus2	cēnāverātis, cēnārātis2	cēnāverant, cēnārant2
	future perfect	cēnāverō, cēnārō2	cēnāveris, cēnāris2	cēnāverit, cēnārit2	cēnāverimus, cēnārimus2	cēnāveritis, cēnāritis2	cēnāverint, cēnārint2
	sigmatic future1	cēnāssō	cēnāssis	cēnāssit	cēnāssimus	cēnāssitis	cēnāssint
passive	present	cēnor	cēnāris, cēnāre	cēnātur	cēnāmur	cēnāminī	cēnantur
	imperfect	cēnābar	cēnābāris, cēnābāre	cēnābātur	cēnābāmur	cēnābāminī	cēnābantur
	future	cēnābor	cēnāberis, cēnābere	cēnābitur	cēnābimur	cēnābiminī	cēnābuntur
	perfect	cēnātus + present active indicative of sum
	pluperfect	cēnātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	cēnātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	cēnem	cēnēs	cēnet	cēnēmus	cēnētis	cēnent
	imperfect	cēnārem	cēnārēs	cēnāret	cēnārēmus	cēnārētis	cēnārent
	perfect	cēnāverim, cēnārim2	cēnāverīs, cēnārīs2	cēnāverit, cēnārit2	cēnāverīmus, cēnārīmus2	cēnāverītis, cēnārītis2	cēnāverint, cēnārint2
	pluperfect	cēnāvissem, cēnāssem2	cēnāvissēs, cēnāssēs2	cēnāvisset, cēnāsset2	cēnāvissēmus, cēnāssēmus2	cēnāvissētis, cēnāssētis2	cēnāvissent, cēnāssent2
	sigmatic aorist1	cēnāssim	cēnāssīs	cēnāssīt	cēnāssīmus	cēnāssītis	cēnāssint
passive	present	cēner	cēnēris, cēnēre	cēnētur	cēnēmur	cēnēminī	cēnentur
	imperfect	cēnārer	cēnārēris, cēnārēre	cēnārētur	cēnārēmur	cēnārēminī	cēnārentur
	perfect	cēnātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	cēnātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	cēnā	—	—	cēnāte	—
	future	—	cēnātō	cēnātō	—	cēnātōte	cēnantō
passive	present	—	cēnāre	—	—	cēnāminī	—
	future	—	cēnātor	cēnātor	—	—	cēnantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		cēnāre	cēnāvisse, cēnāsse2	cēnātūrum esse	cēnārī	cēnātum esse	cēnātum īrī
participles		cēnāns	—	cēnātūrus	—	cēnātus	cēnandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		cēnandī	cēnandō	cēnandum	cēnandō	cēnātum	cēnātū

¹At least one use of the archaic "sigmatic future" and "sigmatic aorist" tenses is attested, which are used by Old Latin writers; most notably Plautus and Terence. The sigmatic future is generally ascribed a future or future perfect meaning, while the sigmatic aorist expresses a possible desire ("might want to").
²At least one rare poetic syncopated perfect form is attested.

Derived terms

• cēnāculum
• cēnassō
• cēnātiō
• cēnātor
• cēnāturiō
• cēnātus
• cēnitō
• incēnō
• percēnō
• succēnō

 

Descendants

• Aromanian: tsin, tsinari
• Dalmatian: cenur
• Friulian: cenâ
• Istriot: senà
• Italian: cenare
• Neapolitan: cenare
• Old Galician-Portuguese: cẽar, cear
  • Galician: cear
  • Portuguese: cear
• Piedmontese: siné
• Romanian: cina, cinare
• Romansch: tschanar, tschenar, tschner, tschnar
• Sardinian: cenai, cenari, chenare, genare
• Sicilian: cinari
• Spanish: cenar
• Venetan: senar, çenar, zhenar

References

• “ceno”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “ceno”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• ceno in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.

Polish

Pronunciation

• IPA^(key): /ˈt͡sɛ.nɔ/
• Rhymes: -ɛnɔ
• Syllabification: ce‧no

Noun

ceno f

1. vocative singular of cena

Serbo-Croatian

Noun

ceno (Cyrillic spelling цено)

1. vocative singular of cena

Spanish

Verb

ceno

1. first-person singular present indicative of cenar