Ūdeņu čipste
| Ūdeņu čipste Anthus spinoletta (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
.jpg) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
| Apakškārta | Dziedātājputni (Passeri) |
| Dzimta | Cielavu dzimta (Motacillidae) |
| Ģints | Čipstes (Anthus) |
| Suga | Ūdeņu čipste (Anthus spinoletta) |
| Izplatība | |
 Ligzdošanas areāls
Nometnieku areāls
Ziemošanas areāls
| |
 Ūdeņu čipste Vikikrātuvē | |
Ūdeņu čipste (Anthus spinoletta) ir neliels cielavu dzimtas (Motacillidae) dziedātājputns, kas sastopams Eiropā un Āzijā.[1] Tā ir īsu distanču gājputns, daļa populācijas ir nometnieki, pārvietojoties no kalnu augstākajām vietām uz zemākajām. Tai ir 3 pasugas.[1]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ūdenu čipste ligzdo Centrāleiropas un Dienvideiropas kalnu apgabalos, Vidusjūras salas (Sardīniju un Korsiku) ieskaitot, Turcijā, Kaukāzā, Irānā, Vidusāzijā un tālāk uz austrumiem līdz Ķīnas centrālajai daļai. Eiropas populācija ziemo Rietumeiropā un Vidusjūras reģionā. Turcijas, Irānas un Kaukāza populācija ziemo ligzdošanas areālā, arī Turkmenistānā, bet pārējā Āzijas populācija Krievijas dienvidu daļas kalnos Mongolijā, Kazahstānas austrumos, Tadžikistānā, Kirgizstānā un Ķīnas rietumos un centrālajā daļā.[2][3] Ziemošanai izvēlas atklātas, mitras vietas.
Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijā ūdeņu čipste ir reta caurceļotāja un ziemotāja. Līdz šim bijuši deviņi novērojumi. Ieceļo nominālā pasuga Anthus spinoletta spinoletta.[2]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ūdeņu čipste ir neliela auguma, kompakta čipste ar spēcīgām kājām, salīdzinoši gariem pirkstiem un slaidu knābi.[4] Ķermeņa garums 15—18 cm, spārnu izplētums 26 cm, svars 19—23 g.[5][6]
Apspalvojums pelēcīgi brūns ar raibumojumu ķermeņa augšpusē, krēmīgi balts pavēderē. Galva pelēka, virs acīm gaiša josla. Uz krūtīm melns raibumojums. Vasaras periodā krūtis kļūst rozīgas. Astes ārējās lidspalvas baltas. Ūdeņu čipste apspalvojumu maina divas reizes gadā. Kājas un knābis tumši brūni, gandrīz melni.[6] Ārpus vairošanās sezonas baltā josliņa virs acīm kļūst mazāk izteiksmīgāka, grūtāk saskatāma.[7] Abi dzimumi izskatās vienādi, lai gan kopumā mātītes galva ir pelēkāka nekā tēviņam. Jaunie putni atgādina pieaugušos ārpus vairošanās sezonas, bet ir par tiem brūnāki un to vēderi ir raibumotāki.[5][6]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ūdeņu čipste ligzdošanas sezonā galvenokārt sastopama kalnos, 615—3200 m augstumā virs jūras līmeņa. Visbiežāk 1400—2500 m virs jūras līmeņa. Uzturas mitrās vietās, augstkalnu pļavās ar īsu zāli, dažiem krūmiem un akmeņiem. Migrācijas ceļojumi ir īsi, parasti pārlidojot uz zemienām. Ziemo mitros, zāļainos ūdenstilpju krastos, purvos, rīsu tīrumos un citās līdzīgās vietās. Ūdeņu čipste ligzdošanas vietas atstāj septembra vidū, bet pavasara migrācija uzsākas februārī vai martā, ligzdošanas vietās atgriežoties aprīlī un maijā.[5]
Salīdzinot ar citām čipstēm, ūdeņu čipste ir tramīgāka un grūtāk novērojama.[8] Ligzdošanas sezonas laikā ūdeņu čipste ir izteikti teritoriāla un aktīvi apsargā ap ligzdu teritoriju, kas ir apmēram 40x40 m liela.[4]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ūdeņu čipste barojas ar dažādiem bezmugurkaulniekiem, piemēram, taisnspārņiem, vabolēm, gliemežiem, tūkstoškājiem un zirnekļiem. Mazuļi galvenokārt tiek baroti ar ķērpjutīm, divspārņiem, tauriņu kāpuriem un blaktīm.[9] Ūdeņu čipstes barojas pa vienam vai pa pāriem, barību parasti meklējot uz zemes, lai gan reizēm tiek ķerti arī lidojoši kukaiņi.[5][6] Nelielos daudzumos ūdeņu čipste barojas arī ar augu daļām, piemēram, ar aļģēm.[9]
Ligzdošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ūdeņu čipste veido ilgstošus monogāmus pārus, lai gan reizēm var būt izņēmumi abiem dzimumiem.[4] Ligzdu būvē mātīte, tai ir kausveida forma un vīta no zāles un lapām, no iekšpuses izklāta ar smalkāku zāli un dzīvnieku vilnu. Ligzdai tiek piemeklēta labi apslēpta vieta uz zemes, zem kāda kuplāka zāles cera, reizēm iedobē. Dējumā ir 4—6 gaiši pelēkas olas ar tumši pelēkiem raibumiņiem.[5] Perē tikai mātīte, bet tēviņš to šajā laikā baro. Inkubācijas periods ilgst 14—16 dienas. Pēc izšķilšanās mazuļus galvenokārt baro tēviņš, bet mātīte tos silda. Kad mazuļi paaugušies, tos baro abi vecāki. Jaunie putni izlido 14—15 dienu vecumā.[4][5][6] Sezonā var būt divi dējumi. Dzīves ilgums var sasniegt gandrīz 9 gadus.[4]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ūdeņu čipstei ir 3 pasugas:
- Anthus spinoletta spinoletta — nominālpasuga, sastopama Eiropā;
- Anthus spinoletta blakistoni — sastopama Krievijas dienvidos, Kazahstānā, Sibīrijas centrālās daļas dienvidos, Mongolijā un Ķīnas centrālajā daļā;
- Anthus spinoletta coutellii — sastopama Turcijā, Kaukāzā un Irānas ziemeļos.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 World Bird List: Waxbills, parrotfinches, munias, whydahs, Olive Warbler, accentors & pipits
- ↑ 2,0 2,1 «Ornitofaunistika: Ūdeņu čipste Anthus spinoletta». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 30. augustā. Skatīts: 2017. gada 2. jūlijā.
- ↑ Simms, Eric (1992). British Larks, Pipits and Wagtails. New Naturalist. London: Harper Collins. pp. 166–175. ISBN 978-0-00-219870-7
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 «ADW: Anthus spinoletta». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 24. martā. Skatīts: 2017. gada 20. jūlijā.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 Alive: Water Pipit (Anthus spinoletta)
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 «ARKive: Water pipit (Anthus spinoletta)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 13. maijā. Skatīts: 2017. gada 20. jūlijā.
- ↑ Alström, Per; Mild, Krister (1996). "The identification of Rock, Water and Buff-bellied Pipits". Alula. 2 (4): 161–175.
- ↑ Harris, Alan; Vinicombe, Keith; Tucker, Laurel (1989). The Macmillan Field Guide to Bird Identification. Macmillan field guides. London: Macmillan. pp. 159–161. ISBN 978-0-333-42773-6.
- ↑ 9,0 9,1 Cramp, Stanley, ed. (1988). "Anthus spinoletta Rock Pipit and Water Pipit". Handbook of the birds of Europe, the Middle East and North Africa: the birds of the Western Palearctic. 5. Tyrant flycatchers to thrushes. Oxford: Oxford University Press. pp. 393–413. ISBN 978-0-19-857508-5.