Pāriet uz saturu

Ūdensstrupaste

Vikipēdijas lapa
Ūdensstrupaste
Arvicola amphibius (Linnaeus, 1758)
Ūdensstrupaste
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaGrauzēji (Rodentia)
VirsdzimtaPeļu virsdzimta (Muroidea)
DzimtaKāmju dzimta (Cricetidae)
ApakšdzimtaStrupastu apakšdzimta (Arvicolinae)
ĢintsŪdensstrupastes (Arvicola)
SugaŪdensstrupaste (Arvicola amphibius)
Sinonīmi
  • Arvicola terrestris
Ūdensstrupaste Vikikrātuvē

Ūdensstrupaste jeb ūdensžurka (Arvicola amphibius) ir kāmju dzimtas grauzējs. Tā ir vislielākā strupaste Centrālajā un Ziemeļeiropā. Ūdensžurka sastopama visā Eiropā, izņemot Īriju, Pireneju pussalu un Grieķiju, un nelielā Krievijas teritorijā.

Ūdensžurkas parasti ierīko savu midzeni biezi apaugušos, lēni plūstošu upju krastos, dīķmalēs un vietās, kur pastāvīgi ir ūdens. Taču ūdensžurkas var apmesties arī vietās, kur ūdens nav. Tās var sastapt arī paugurainās teritorijās un kalnos. No zāles vai cita augu materiāla ceļ apaļu midzeni, var to izveidot arī uz krastā izmesta koka vai peldošiem augiem. Reizēm krūmos no zāles un zariem darina tādu kā mazu plostu, uz kura atpūšas.

Centrāleiropā un austrumu daļas teritorijās ūdensžurkas dzīvo tāpat kā kurmis. Dažas ūdensžurku populācijas apdzīvo mežainas teritorijas, kā arī tīrumus un pļavas.

Ja ūdensžurku ģimene apmetas uz dzīvi dārzā, sākumā neviens pat nenojauš, ka viņas tur dzīvo. Taču ūdensžurkas lēnām parokas zem koku saknēm un pārgrauž tās, radot kaitējumu videi.

Pārošanās periods sākas atkarībā no laika apstākļiem - februārī vai martā un ilgst līdz pat ziemas sākumam. Mātītēm gada laikā dzimst trīs līdz pieci metieni - katrā metienā ir 2-10 mazuļi. Reizēm vasaras beigās pirmā metiena mazuļi jau var vairoties, taču viņiem parasti dzimst 2 mazuļi.

Grūtniecība ilgst 20-22 dienas. Mazās ūdensžurkas piedzimst aklas, kailas un sver tikai vienu gramu. Pēc trim dienām tām izaug spalvas, pēc deviņām - atveras acis. Dzīves pirmajās nedēļās mazulis katru dienu pieņemas svarā par vienu gramu. Kad mazuļi ir 14 dienas veci, tie jau ir pilnīgi apspalvojušies. Pametot midzeni, tie uz visiem laikiem šķiras no vecākiem, taču mātīte jau atkal ir gatava vairoties.

Ūdensžurka ir aktīva gan dienā, gan naktī. Viņas barība ir galvenokārt zāle un ūdensaugi. Tās ēd arī zariņus, saknes (labprātāk ābeļu), pumpurus un gatavos augļus. Piekrastēs zaļo augu daļas ir 80% ūdensžurkas uztura, pārējie 20% ir dažādi dzinumi. Ziemā tā vairāk ēd augu pazemes daļas (saknes u.c.).

Eiropā pēc ražīgām vasarām vienmēr savairojas daudz ūdensžurku. Tas var radīt milzīgus zaudējumus lauksaimniecībā. Vēlāk populācija samazinās, bet atkārtoti pieaug, kad ir pārmērīgs barības daudzums. Šis cikls periodiski atkārtojas - vidēji tas notiek ik pēc trim četriem gadiem.

Ūdensžurkai ir sava noteikta teritorija. Tēviņiem tā ir ap 130 m gara un stiepjas gar krastu, mātītēm - mazāka. Tēviņš savu iecirkni iezīmē ar sāndziedzeru izdalījumiem, ko izdala uz ķepām un pārvietojoties iznēsā pa zemi. Ūdensžurka izrok plašas alu sistēmas, kurās ierīko midzeni un noliktavas. Izrakto mālu novieto plakanās kaudzēs. Izejas, kas vērstas uz ūdens pusi, parasti atrodas zem ūdens. Kad ūdensžurku zem ūdens dzenā ienaidnieks, piemēram, ūdrs, tā duļķo ūdeni, veido tādu kā dūmu aizsegu, lai pa to laiku paspētu iemukt savā alā, kurai ir daudz ieeju.

Tās lieliski peld un nirst, ir aktīvas gan dienā, gan naktī, taču visaktīvākās ir no rīta. Ūdensžurkas neveido lielas kolonijas. Indivīdi, kas apdzīvo teritorijas tālu no ūdens, biežāk dzīvo baros.

Izskats un novērošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Centrāleiropā ūdensžurku var sajaukt ar parasto žurku. Ūdensžurka ir masīvāka, tai ir strups, apaļš deguns un īsāka, ar apmatojumu apaugusi aste. Mīkstās un spurainās vilnas krāsa ir no dzeltenbrūnas līdz pat melnai. Žurkas kažoks ir gluds un spīdīgs.

Ūdensžurku var viegli atpazīt pēc ekskrementiem, ko tā atstāj noteiktās vietās. Tie ir apmēram desmit milimetru gari, cilindriski, gaiši zaļi izdalījumi. Krastos, zālē vai meldros var ieraudzīt tās iemītās taciņas un tā sauktās lapiņas. Tās ir vietas, kur dzīvnieks atstāj savas ēdiena paliekas (pārgrauztus stiebrus, stublājus un mazu augu lapas).

Ūdensžurkas garums ir 14-20 cm. Aste var sasniegt pat 12 cm garumu. Parasti ūdensžurka sver 90 līdz 200 gramus.

Krievijā ūdensžurkas tiek medītas kažoka dēļ, Centrālajā un Ziemeļeiropā tiek uzskatītas par lauksaimniecības kaitēkli. Kaut arī pēdējos gados to skaits ir samazinājies, maz ticams, ka tām draud iznīcība.