No 1923. līdz 1929. gadam bija LSDSP priekšsēdētājs. 1926. gada decembrī kļuvis par tautas labklājības ministruMarģera Skujenieka vadītajā valdībā, amatā bijis līdz valdības maiņai 1928. gada janvārī. Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā Rudevics bija viens no vadošajiem LSDSP biedriem, kurš netika uzreiz apcietināts. Kopā ar citiem brīvībā palikušajiem sociāldemokrātiem izveidojis pagrīdes organizāciju Latviešu Sociāldemokrātiskā Strādnieku Zemnieku partija (LSSZP), tomēr drīz pēc tam Rudevicu apcietināja un ievietoja Liepājas koncentrācijas nometnē. 1935. gadā pēc atbrīvošanas atkal pievienojies LSSZP, bijis tās priekšsēdētājs. 1938. gadā izraidīts no Latvijas, pārcēlies uz Zviedriju, kur rediģējis LKP ārzemju izdevumu "Brīvība". Pēc Latvijas okupācijas1940. gada jūnijā atgriezies Latvijā, kļuvis par Tautas Saeimas deputātu, strādājis laikraksta "Cīņa" redakcijā.[4]
1941. gadā evakuējies uz Kirovas apgabalu. 1945. gadā atgriezies Latvijā un līdz 1955. gadam strādājis Rīgā Latvijas Valsts izdevniecībā un Arodbiedrību Centrālajā padomē. Miris Rīgā 1974. gadā.[4]