Dalībnieks:StrazdinsRoberts/Smilšu kaste

Ūdensteču un ūdenstilpju apsaimniekošana

Ūdensaugu pļaušana ezerā

Ilgtspējīgas attīstības kontekstā svarīga ir hidroekosistēmas bioloģiskās daudzveidības un ekoloģiskās funkcionalitātes, kā arī ainaviskās vērtības saglabāšana.

Upju, ezeru un dīķu atjaunošanai Latvijā tiek izmantoti vairāki tehniskie risinājumi, kas īpaši piemēroti mazo un vidēji lielo upju kopšanai :

Ūdensaugu izpļaušana

Nepieciešama tajos upes un ezeru (arī dīķu) posmos, kur aizaugums ar makrofītiem sasniedz vismaz 30%. Pļaušanu vēlams veikt laika periodā no jūnija beigām līdz augusta beigām, kad zivīm beidzies nārsts. Pēc izpļaušanas makrofīti ir jāizgrābj krastā, lai nepieļautu zemāk esošo upes posmu piesārņošanos. Maksimālais ūdensaugu pļaušanai pakļautā posma garums ir 100 m. Ezeru un dīķu tīrīšana vēlama ne retāk kā reizi 2-5 gados lielu ūdenstilpju gadījumā un ik sezonu, ja ūdenstilpe ir neliela.

Ūdenstilpju un ūdensteču attīrīšana no mehāniskā piesārņojuma

Mehāniskais piesārņojums ir cilvēku darbības rezultātā radušies atkritumi (riepas, sadzīves atkritumi) un upē sakritušie koki, bebru dambji u.c., kas veicina plašu pieguļošo teritoriju applūšanu, bakterioķīmisko piesārņojumu un zivju migrācijas ceļu nosprostošanu. Mazajās upēs nav pieļaujama krasta krūmu pārkaru veidošanās, kas pavasara palos var izraisīt aizsprostojumu veidošanos un pastiprinātu aizsērēšanu vasarā. Var atstāt kādu pārkārušos koku (ja vien tas nepārklāj upi visā tās platumā) zivju slēptuvei un bioloģiskajai daudzveidībai. Ezeru un dīķu gadījumā mehānisko piesārņojumu var savākt gan mehāniski gan manuāli atkarībā no apstākļiem.

Krastmalu veģetācijas zonas izveidošana

Regulēto upju krastos ar trapecveidīgu vai ķīļveidīgu šķērsprofilu ieteicams stādīt vietējiem apstākļiem raksturīgas koku vai krūmu sugas. Koku/krūmu joslas var veidot no kārkliem, melnalkšņiem, baltalkšņiem un ievām, stādot 1-3 kokus uz 1 m2 . Stāda 0,5 m attālumā no grāvja augšmalas, uz katriem 100 apstādītajiem metriem atstāj 20-30 m neapstādītus posmus. Koku josla noēno upi, kā rezultātā izzūd augstākie makrofīti un krastā augošie lakstaugi, savukārt sakņu sistēma nostiprina stāvos krastus pret eroziju. Lietojot šo metodi, nav nepieciešams veikt ūdensaugu izpļaušanu, līdz ar to tas ir arī ekonomiski izdevīgāk. Ezeru un dīķu krastos vēlams regulāri izpļaut krastus, taču koku josla saglabājama, lai stiprinātu krastus un nomāktu zemāko stāvu augus.

Gultnes pārveidošana un uzlabošana

Straumes ātruma mainība nosaka ūdensteci apdzīvojošo zivju un bezmugurkaulnieku (bentosa) sugas. Gultnē esošie akmeņi un koki sadala straumes

plūsmu, veidojot straujteces un lēni plūstošos upes posmus. Straujteces veicina ūdens bagātināšanos ar skābekli, kas paātrina ūdens organismu vielmaiņu un ūdens pašattīrīšanās spēju. Tas īpaši svarīgi ir regulētos upju posmos ar mazu kritumu. Straujteces var veidot, mākslīgi ievietojot upes gultnē akmeņus. Ūdensteču hidromorfoloģiskais stāvoklis būtiski ietekmē bioloģisko kvalitāti, tāpēc tai būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība. Ūdenstilpēs veicama bagarēšana vai sapropeļa ekstrakcija.

Ieteikumi punktveida un difūzā piesārņojuma slodzes samazināšanai

Kā ieteicamās metodes piesārņojuma samazināšanai var minēt:

• buferjoslu izveide gar lauksaimniecības zemēm,

• mākslīgo mitrāju izveide gan difūzā piesārņojuma no lauksaimniecības zemēm, gan

• privātmāju (nelielu apdzīvotu vietu) notekūdeņu attīrīšanai,

• biodīķu izveide notekūdeņu attīrīšanai,

• individuālo iekārtu uzstādīšana privātmāju notekūdeņu attīrīšanai.

Izmantotā literatūra

• LATVIJAS UN KRIEVIJAS PIEROBEŽAS REĢIONU PUBLISKO MĀKSLĪGO UN DABISKO ŪDENSTILPJU UN ŪDENSTEČU ILGTSPĒJĪGAS APSAIMNIEKOŠANAS UN SAGLABĀŠANAS VADLĪNIJAS.