Kundas kultūra

Kundas kultūra bija Baltijas pirmiedzīvotāju vidējā akmens laikmeta (mezolīta) kultūra (8.-5. gadu tk. p.m.ē.) Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Polijas ziemeļos, Somijas dienvidos un Krievijas ziemeļrietumu apgabalos. Domājams, ka tā attīstījās no paleolīta laikā Polijas un Lietuvas teritorijā radušās Svidru kultūras. Kundas kultūrai pieskaita Zvejnieku apmetnes un Zvidzes apmetnes mezolīta iedzīvotājus Latvijas teritorijā.

Nosaukums

Nosaukums cēlies no Kundas pilsētas vārda Igaunijas ziemeļos, kur nelielos pakalnos (Hīemegi un Lamasmegi) jau sākot no 1870.gada atrastas šai kultūrai tipiskās senlietas. Tērbatas universitātes ģeoloģijas profesors Konstantīns Grēvinks 1882. gadā publicēja grāmatu par Kundas apmetnes ģeoloģiju un arheoloģiju. Arheoloģiskie izrakumi izdarīti 1933.-1937. gadā R.Indreko vadībā un 1949., 1961. gadā L.Jānitsa vadībā.

Raksturojums

Ancilus ezers Kundas kultūras laikā pārklāja prāvu Latvijas daļu (Zemgales līdzenums, Daugavas lejtece ar Rīgu un Piejūras zemiene bija zem ūdens).

Kundas kultūras periods sakrīt ar Ziemeļeiropas klimata pārmaiņu Boreālo periodu, kad agrākās ledāja klātās teritorijas Ancilus ezera krastos pārklājās ar mežu. Latvijas pirmiedzīvotāju saimniecība balstījās uz zvejniecību, medībām un vākšanu, par ko liecina daudzie kaula un raga šķēpu gali, harpūnas, bultas un dunči. Raksturīgi darbarīki ir akmens kalti un cirvji, nelieli krama un kvarca rīki. Apmetnes bija izvietotas galvenokārt lielu ezeru, upju, purvu krastos. No Kundas kultūras pakāpeniski izveidojās Narvas kultūra, kurā pazina māla trauku veidošanas tehnoloģiju.

Ģenētika

Kundas kultūras laikmetā Baltijas iedzīvotāji ģenētiski piederēja Skandināvijas mednieku-vācēju grupai, kas radās pēc Rietumu mednieku-vācēju un Austrumu mednieku-vācēju sajaukšanās.^[1]

Aptuveni 70% Zvejnieku apmetnes iedzīvotāju genoma bija līdzība ar Rietumu medniekiem-vācējiem raksturīgo genomu, bet 30% ar Austrumu mednieku-vācēju genomu.^[2]

Atsauces

↑ Mittnik, A., Wang, CC., Pfrengle, S. et al. The genetic prehistory of the Baltic Sea region. Nat Commun 9, 442 (2018).
↑ Mathieson, Iain et al. (2018). The Genomic History of Southeastern Europe. Nature. 555 (7695). Nature Research: 197–203.

Literatūra

Grewingk, C. Geologie und Archaeologie des Mergellagers von Kunda in Estland. Dorpat: Verlag der Dorpater Naturforscher-Gesellschaft, 1882. - 123 lpp.
Bērziņš V. Mezolīta apmetne Užavas Vendzavās // Ventspils muzeja raksti. — Rīga, 2002. — 2. [sēj.] — 29.—43. lpp
Davida E., Zagorska I. Zvejnieku mezolīta apmetne un kapulauks Eiropas kontekstā: kaula un raga industrijas tehniskās izpētes pirmie rezultāti // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. — 2004. — Nr. 2. — 5.—26. lpp.
Gerhards G. Mezolīta iedzīvotāju paleoekoloģiskās izpētes daži aspekti. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. — 2001. — Nr. 3. — 38.—59. lpp.
Sloka J. Zivis Zvidzes mezolīta un neolīta apmetnē (VI—III g.t. p.m.ē) // Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. — 1986. — Nr. 9. — 127.—130. lpp.
Zagorska I. Jakubovska I., Veinbergs I. Mezolīta pieminekļi Usmas ezera baseinā // Arheoloģija un etnogrāfija. — Rīga, 2000. — 20. laid. — 107.—119. lpp.
Zagorska I. Zvejas un medību rīki akmens laikmeta apmetnē un kapulaukā Zvejniekos // Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. — 1970. — Nr. 12. — 51.—64. lpp.

[1] Mittnik, A., Wang, CC., Pfrengle, S. et al. The genetic prehistory of the Baltic Sea region. Nat Commun 9, 442 (2018).

[2] Mathieson, Iain et al. (2018). The Genomic History of Southeastern Europe. Nature. 555 (7695). Nature Research: 197–203.

[1]

[2]