Lielā Libāna
Lielā Libāna (franču: État du Grand Liban, arābu: دولة لبنان الكبير Dawlat Lubnān al-Kabīr) Francijas trešās republikas pārvaldē nodota Tautu Savienības mandātteritorija, mūsdienu Libānas Republikas priekštece. Pastāvēja no 1920. gada 1. septembrim līdz 1943. gada 8. novembrim, kad tika pasludināta Libānas Republikas neatkarība.
Pirms Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorijas izveidošanas 1920. gadā, bijušos Vidusjūras piekrastes Osmaņu sandžakus pārvaldīja Okupēto Ienaidnieka Teritoriju Administrācija. 1920. gada 1. septembrī, ievērojami paplašinot bijušā Libānas kalnu mutašerifāta teritoriju, franču ģenerālis Guro pasludināja Lielās Libānas valsts izveidošanu.
Izveidošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1919. gada 27. oktobrī maronītu patriarha vadītā delegācija Parīzes miera konferencei iesniedza savu memorandu par valsts izveidošanu tagadējās Libānas teritorijā. Memorands paredzēja, ka kopš 1861. gada autonomajam, pārsvarā kristīgo maronītu apdzīvotajam mutašerifātam jāpievieno Akkaras un Bekas apgabali.
Pēc 1920. gada franču-sīriešu kara, franči izlēma apmierināt maronītu prasības. 1920. gada 24. augustā Francijas premjerministrs Aleksandrs Millerāns rakstīja maronītu arhibīskapam: „Jūsu zemes pretenzijas uz Bekas ieleju, par kurām jūs man atgādinājāt, ir apmierinātas. Sekojot Francijas valdības instrukcijām, ģenerālis Guro Zahles pilsētas Grand Kadri Hotel ir pasludinājis, ka Libānas teritorijā tiek iekļauta teritorija kas sniedzas līdz Antilibāna kalnu grēdas virsotnēm un Hermonam. Šī ir Lielā Libāna kuru Francija vēlas izveidot, lai nodrošinātu jūsu zemi ar tās naturālajām robežām”.
Lielā Libāna tiek izveidota autonomajam Libānas kalnu mutašerifātam pievienojot Beirūtas pilsētu, Tripoles un Sidonas apgabalus un Bekas ieleju.
Valdība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmā Libānas konstitūcija tika izsludināta 1926. gada 23. maijā. Tā tika balstīta uz Francijas trešās republikas konstitūciju un paredzēja divkameru parlamentu ar Pārstāvju palātu un Senātu (ideja par Senātu tika atmesta). Augstākā vara mandātteritorijā joprojām piederēja franču Augstajam komisāram.
Šajā laikā rodas Libānai raksturīgā konfesionālisma sistēma, kurā valsts amati tiek sadalīti atbilstoši reliģijai, kas neizbēgami noved pie konfesiju pretrunām un paralīzes augstāko amatu kandidātu izvēlē. Pēc šīs sistēmas Prezidentam jābūt kristietim, Premjerministram sunnītam, Pārstāvju palātas priekšsēdētājam šiītam. Prezidentu ievēlēja Pārstāvju palāta uz sešu gadu termiņu un to nevarēja ievēlēt uz diviem secīgiem pilnvaru termiņiem. Parlaments faktiski neīstenoja likumdošanas funkciju, bet tikai apstiprināja izpildvaras sagatavotos likumprojektus.
Par pirmo Prezidentu tika ievēlēts grieķu ortodokss Šarls Debbas, kura termiņam beidzoties 1932. gadā parlaments nespēja izvēlēties starp diviem kandidātiem. Lai nepieļautu trešā kandidāta, musulmaņu premjerministra ievēlēšanu par Prezidentu, franču Augstais komisārs Anrī Ponso apturēja konstitūcijas darbību 1932. gada 9. maijā un pagarināja Prezidenta Debbasa termiņu par vēl vienu gadu. Nākamais franču Augstais komisārs 1934. gada 30. janvārī par Prezidentu uz vienu gadu iecēla Habibu Paša El-Sādu. Viņa termiņš vēlāk tika pagarināts par vēl vienu gadu. 1936. gada 30. janvārī par Prezidentu tiek ievēlēts viens no neveiksmīgo 1932. gada vēlēšanu kandidātiem Emīls Edde. 1937. gadā tiek atjaunota konstitūcijas darbība un notiek jaunas pārstāvju palātas vēlēšanas. Sākoties Otrajam pasaules karam, franču Augstais komisārs atkal aptur konstitūcijas darbību.