Ordoviks

Ordoviks 488.3 – 443.7 miljoni gadu PreЄ Є O S D C P T J K Pg N

Vidējais O₂ saturs atmosfērā perioda laikā	ap 13.5 % apjoma (68% mūsdienu)
Vidējais CO₂ saturs atmosfērā perioda laikā	ap 4200 ppm (15 × no pirmsindustriālā laikmeta)
Vidējā virsmas temperatūra perioda laikā	ap 16 °C (2 °C virs mūsdienu līmeņa)
Jūras līmenis (virs mūsdienu)	no 140 m līdz 220 m

Ordoviks ir otrais ģeoloģiskais periods (sistēma) paleozoja ērā, kas ilga apmēram 42 miljonus gadu (no 485,4 ± 1,9 līdz 443,4 ± 1,5 Ma). Ordovika nogulumus izdalīja un aprakstīja britu ģeologs Roderiks Mērčisons. 1960. gadā pēc Starptautiskā ģeoloģiskā kongresa 21. sesijas lēmuma ordoviks tika izdalīts atsevišķā sistēmā. Līdz tam daudzās valstīs ordoviks tika uzskatīts par silūra sistēmas apakšējo nodalījumu. Periods nosaukts Velsā dzīvojošas seno ordoviku cilts vārdā (ieteica angļu ģeologs Čārlzs Lapvorts). Ordovika apakšējo robežu nosaka organismu izmiršana kembrija beigās (kembrija-ordovika izmiršana), bet augšējo robežu organismu masu bojāeja ordovika beigās, kā rezultātā izmira ap 60% no ordovikā dzīvojošajām sugām (ordovika-silūra izmiršana).

Ordovika sistēmas dalījums

Ordovika sistēma tiek dalīta 3 nodalījumos, taču stāvu skaits nodalījumos dažādās skalās ir atšķirīgs. Jaunākā stratigrāfiskā skala ir izstrādāta 2012. gadā. Tā paredz ordovika dalījumu 7 stāvos (laikmetos).

Periods (sistēma)	Epoha (nodalījums)	Laikmets (stāvs)	Intervāls
Ordovika sistēma (485.4 ±1.9 — 443.4 ±1.5 Ma)	Augšējais ordoviks (458.4 ±0.9 — 443.4 ±1.5 Ma)	Hirnantas	445.2 ±1.4 — 443.4 ±1.5 Ma
		Katas	453.0 ±0.7 — 445.2 ±1.4 Ma
		Sandbas	458.4 ±0.9 — 453.0 ±0.7 Ma
	Vidējais ordoviks (470.0 ±1.4 — 458.4 ±0.9 Ma)	Darrivilas	467.3 ±1.1 — 458.4 ±0.9 Ma
	Vidējais ordoviks (470.0 ±1.4 — 458.4 ±0.9 Ma)	Dapingas	470.0 ±1.4 — 467.3 ±1.1 Ma
	Apakšējais ordoviks (485.4 ±1.9 — 470.0 ±1.4 Ma)	Flojas	477.7 ±1.4 — 470.0 ±1.4 Ma
	Apakšējais ordoviks (485.4 ±1.9 — 470.0 ±1.4 Ma)	Tremadokas	485.4 ±1.9 — 477.7 ±1.4 Ma

Iepriekšējā skala paredzēja ordovika dalījumu 6 stāvos (laikmetos). Pie šāda dalījuma vēl joprojām pieturas NVS valstis.

Periods (sistēma)	Epoha (nodalījums)	Laikmets (stāvs)
Ordovika sistēma	Augšējais ordoviks	Ašgilas
	Vidējais ordoviks	Karadoka
		Landeila
		Lanvirnas
	Apakšējais ordoviks	Areniga
	Apakšējais ordoviks	Tremadokas

Paleoģeogrāfiskie apstākļi

Ordovikā bija tās pašas platformas un ģeosinklinālās joslas, kas kembrija perioda beigās. Ģeosinklinālajās ieliecēs turpinājās intensīva grimšana, kas bija labvēlīga vairāku kilometru biezu nogulu izveidei. Ordovika beigās vairākos ģeosinklinālajos apgabalos sākās Kaledonijas krokošanās cikla otrā fāze. Tā izpaudās apmēram tajos pašos Ziemeļu puslodes apgabalos, kur notika iepriekšējā kalnu veidošanās fāze. Šīs otrās krokošanās fāzes rezultātā vairāki ģeosinklinālo joslu apgabali pārvērtās par kalnu masīviem, no kuriem vieni pastāvēja ļoti ilgi (Ziemeļu Apalači, Tjanšana ziemeļu grēdas), bet citi silūra sākumā atkal nogrima zem jūras līmeņa (Velsa Lielbritānijā).

Kembrija beigu jūru regresija ordovika sākumā nomainījās ar jaunu transgresiju. Epikontinentālo jūru platība palielinājās tik lielā mērā, ka ordovika transgresija uz platformām izrādījās par lielāko visā paleozojā. Tomēr ne uz visām senajām platformām šī transgresija norisinājās vienādi. Ja uz Ziemeļamerikas platformas ordovika transgresija vairākas reizes pārsniedza kembrija transgresiju un aptvēra gandrīz visu tās teritoriju, tad uz Sibīrijas un Austrumeiropas platformas tā bija vājāka par kembrija transgresiju. Epikontinentālo jūru paplašināšanās notika arī Gondvānā. Perioda beigās sakarā ar kalnu veidošanās procesiem vairākās ģeosinklinālēs, un it īpaši tajās, kuras robežojās ar platformām, notika kā ģeosinklinālo, tā arī epikontinentālo jūru sašaurināšanās.

Pēc iežu paleomagnētisko pētījumu datiem ordovikā bija tas pats polu (attiecīgi arī klimatisko zonu) izvietojums, kā kembrijā. Acīmredzot, plašā transgresiju attīstība Ziemeļu puslodē mīkstināja šeit klimatiskos apstākļus. Tropiskā mitrā zona izvietojās joslā, kas sniedzās no Grenlandes dienvidiem caur Novaju Zemļu uz Rietumsibīriju. Raksturīgi, ka visas siltās zonas tajā laikā bija nobīdītas tālu uz ziemeļiem, salīdzinājumā ar pašreizējo ekvatora stāvokli.

Dzīvība

Salīdzinājumā ar kembriju organiskā pasaule ordovika periodā bija būtiski daudzveidīgāka. Augu pasaulē dominēja aļģes, tai skaitā arī zaļaļģes. Igaunijas kukersītu veidošanā liela loma bija Gloeocapsomorpha ģints zaļaļģēm. Par sauszemes augu eksistenci ordovikā liecina sporu paliekas un reti stublāju nospiedumu atradumi, kas, domājams, piederēja vasas augiem. Ordovikā strauji evolucionēja un bija ļoti izplatīti graptolīti no pushordaiņu (Hemichordata) tipa. Lielās mainības dēļ tie tiek plaši izmantoti ordovika stratigrāfijā. Agrajā ordovikā raksturīgi bija bezass graptolītu formas (Phyllograptus, Didymograptus), bet vidējā un vēlajā ordovikā ass divrindu graptolīti (Diplograptus, Climacograptus).

Samērā plaši šajā laikā bija izplatīti arī konodonti, kas bija radušies vēl vidējā kembrijā. Tie mājoja visdažādākos jūras apstākļos: gan dziļūdeņos, gan seklumā. Arī konodonti plaši tiek izmantoti stratigrāfijā. Īpaši plaši bija izplatīti trilobīti. Svarīgākās ordovika trilobītu ģintis bija Asaphus, Trinucleus, Megistaspis, Illaenus u.c. Atšķirībā no kembrija trilobītiem, šiem bija ar kalciju impregnēts hitīna apvalks. Tā kā trilobīti sāka kļūt par laupījumu galvkāju moluskiem, tad tie iemācījās līdzīgi mūsdienu ežiem sarauties kamolā. Ordovika galvkājus bez kembrija nautiloidejām pārstāvēja arī endoceratoidejas un ortoceratoidejas ar izstieptām koniskas formas čaulām. Endoceratoideju čaulas ordovikā saniedza pat 9 m garumu (vislielākie zināmie bezmugurkaulnieki ar čaulu). Ordovikā strauji attīstījās adatādaiņi. Šajā laikā parādījās jūras burbuļi jeb cistoidejas, jūras lilijas, jūras zvaigznes, ofiūras, jūras eži u.c. adatādaiņu grupas. Turpināja attīstīties arī zarndobumaiņi. Tabulāti (Syringopora) un tetrakoraļļi (rugozas) kopā ar hidroīdajiem polipiem — stromatoporātiem (Stromatoporata) bija ne tikai vadošie, bet arī iežus veidojošie organismi. Kopā ar sūneņiem un citiem koraļļiem tie veidoja rifus. Ordovikā parādījās arī pirmie mugurkaulnieki. Tos pārstāvēja primitīvi bezžokļaiņi — telodonti.

Derīgie izrakteņi

Ordovika nogulumos ir zināmi vairāki produktīvi naftas horizonti ASV (Kanzasas un Oklahomas štati), kas dod trešo daļu no gada naftas ieguvēm. Liela naftas atradne ir atrasta Alžīrijas Sahārā un naftas pazīmes konstatētas arī ordovika iežos Sibīrijas platformā. Zviedrijas apakšējā ordovika mala slānekļos ir zināma nogulumu izcelsmes urāna iegula. Uz vidējo ordoviku attiecas Igaunijas un Ļeņingradas apgabala degošie slānekļi — kukersīti. Ordovika nogulumos ir izsekojamas oolītisko dzelzs rūdu atradnes Ņūfaundlendā Kanādā, kā arī Argentīnā un vairākās Rietumeiropas valstīs. Ar ordovika magmatismu ir saistītas vara un kobalta atradnes Norvēģijā, polimetāli Salairā un zelts Kazahstānā. Baltijā (Igaunijā) ordovika nogulumos aktīvi tiek ekspluatētas fosforītu atradnes.

Ordovika nogulumi Latvijā

Ordovika periodā Latvijas teritorija atradās Baltikas kontinenta ziemeļu piekrastē, ko ilgu laiku klāja sekla jūra. Tādēļ Latvijas teritorijā ordovika nogulumi ir plaši izplatīti. Tie ieguļ dziļumā no 1500 m dienvidrietumu daļā līdz 190 m ziemeļaustrumos,^[1] bet Igaunijas ziemeļu piekrastē ordovika nogulumieži redzami zemes virspusē kā Baltijas klints. Nogulumu biezums ir no 37 m ziemeļaustrumu daļā līdz 250 m Kurzemes vidienē. Nogulumi veidojās relatīvi seklā perikontinentālā jūrā, kas rietumos savienojās ar dziļām ģeosinklinālajām jūrām (tagadējās Eiropas ziemeļu un centrālajā daļā).

Kembrija un ordovika vecuma nogulumi Latvijas rietumdaļā un Baltijas jūras akvatorijā satur naftu. Ģeofizikālo pētījumu rezultātā ir konstatēti vairāki lokāli pacēlumi — tā saucamie „naftas slazdi”, kurus Latvijas šelfa daļā atzīst par perspektīvām naftas iegulas vietām.

Atsauces

↑ Latvijas daba, Rīga, 1997.g., 4. sējums, 57. lpp.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ordoviks.

Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)

[1] Latvijas daba, Rīga, 1997.g., 4. sējums, 57. lpp.

[1]