- Šis raksts ir par agronomu. Par politiķi skatīt rakstu Pauls Lejiņš.
Paulis Lejiņš, arī Pauls Lejiņš,[1] (dzimis 1883. gada 26. februārī Vecates pagastā, miris 1959. gada 27. martā Rīgā)[2] bija latviešu agronoms, lopkopības speciālists un politiķis.
Baltijas hercogistes Zemes komitejas loceklis (1918), Latvijas Republikas izglītības ministrs (1940), Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas prezidents (1946—1951).
Pētījis lopkopības vēsturi, pilnveidojis govju selekcijas metodes.[2]
Dzimis Vecates pagasta “Rimeikās” kā 15. bērns 16 bērnu ģimenē, agri zaudējis māti, pēc tam tēvu.
Mācījās Mazsalacas draudzes skolā, Rīgas reālskolā, 1902. gadā sāka studēt Rīgas Politehniskā institūta lauksaimniecības nodaļā, iestājās studentu korporācijā “Selonija”. 1905.–1906. gadā turpināja studijas Halles universitātē, bet 1907. gadā beidza Rīgas Politehnisko institūtu.[3] Bija Jāņa Bisenieka izdotās avīzes “Zemkopis” līdzstrādnieks, J. Bisenieka uzdevumā 1909. gadā organizēja un vadīja Jelgavas lauksaimniecības skolas mācību saimniecību Lustes pilī, vadīja to līdz 1915. gadam, organizēja lauksaimniecības izstādes Kurzemē, Zemgalē, Sēlijā, arī Vidzemē (Vestienā), lauksaimniecības kursus, bija ļoti aktīvs lauksaimniecības zināšanu popularizētājs.
Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1915. gadā devās bēgļu gaitās uz Krieviju. 1918. gada jūlijā Paulis Lejiņš atgriezās Jelgavā un smagi pārslimoja spāņu gripu. 1918. gada 8. novembrī kopā ar vecāko brāli Kārli Moricu Lejiņu, Jāni Bisenieku, Andreju Krastkalnu, Eiženu Laubi, Konstantīnu Pēkšēnu, Alfrēdu Ģīmi iesaistījās Baltijas hercogistes Zemes komitejas sastāvā.[4]
1919. gadā piedalījās Latvijas Universitātes dibināšanā, bija LU Lauksaimniecības fakultātes dekāns un LU prorektors. No 1939. gada jaundibinātās Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas profesors.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā īslaicīgi bija izglītības ministrs Kirhenšteina vadītajā valdībā.
Lejiņš bija Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns (1944—1946). No 1946. līdz 1951. gadam P. Lejiņš bija Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas prezidents[2] un LZA Zootehnikas un zoohigiēnas institūta direktors.
Vienlaicīgi bija Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) docētājs, LLA mācību un pētījumu saimniecības „Rāmava” veidotājs (1946—1951).
Miris 1959. gada 27. martā Rīgā, apbedīts Meža kapos.[2]
Latvijas Universitātes goda doktors (1932).
1934. gadā tika apbalvots ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks (1945). 1994. gadā tika dibināta Pauļa Lejiņa balva, to katru gadu piešķir lauksaimniecības zinātniekiem par fundamentāliem pētījumiem.[2] Viņa vārdā nosaukta Paula Lejiņa iela Jelgavā un Rīgā.[5]
.svg){kind=small}
