The Last Command
| The Last Command | |
|---|---|
_01.jpg) | |
| Oriģinālais nosaukums | The Last Command |
| Žanrs | Drāma |
| Režisors | Džozefs fon Šternbergs |
| Producents | |
| Scenārija autors |
|
| Galvenajās lomās | |
| Studija | Famous Players-Lasky |
| Izplatītājs | Paramount Pictures |
| Izdošana |
|
| Ilgums | 85 minūtes |
| Valsts |
 ASV |
| Valoda |
|
| IMDb profils | |
The Last Command ir 1928. gada ASV mēmā filma. Filmas režisors ir Džozefs fon Šternbergs, scenārija autori Džons Gūdričs un Hermans Mankevičs pēc Lajoša Bīro stāsta motīviem.[1] Galvenās lomas atveidotājs Emīls Janningss ieguva pašu pirmo Amerikas Kinoakadēmijas balvu kā "Labākais aktieris galvenajā lomā" par aktierspēli šajā filmā un filmā The Way of All Flesh. ASV Kongresa bibliotēka 2006. gadā filmu atzina kā "kultūras, vēstures un estētikas apliecinājumu" un tā tika iekļauta Nacionālajā kino reģistrā. Filmā filmējās arī Evelīna Brenta un Viljams Pauels.
Sižets
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1928. gads, Holivuda, režisors Ļevs Andrejevs (Viljams Pauels) caurskata aktieru fotogrāfijas priekš savas nākamās filmas. Kad viņš tiek līdz Sergeja Aleksandra (Emīls Janningss) fotoattēlam, Leo paziņo savam asistentam (Džeks Reimonds), ka vēlās šo aktieri uzaicināt uz atlasi. Sergejs ierodas Eureka Studio, kamēr viņš mēra armijas mundieri, kāds no aktieriem pamana, ka Sergejs regulāri rausta galvu, par ko Sergejs atvainojas un apgalvo, ka tās ir liela pārdzīvojuma sekas.
Filmas darbība tiek pārcelta desmit gadus senā pagātnē uz Krievijas caristi, kur norisinās Oktobra revolūcija. Lielkņazs Sergejs Aleksandrs, cara brālēns un visu viņa armiju komandieris, saņem informāciju no sava adjutanta, ka divi aktieru, kuri izklaidē karaspēku, pasu pārbaudes laikā, tie ir atpazīti kā bīstami revolucionāri. Kad viens no viņiem, Ļevs Andrejevs, sāk kļūt nekaunīgs, Sergejs iecērt viņam ar pātagu pa seju un apcietina.
Ļeva kompanjone, daiļā Natālija Dobrova (Evelīna Brenta), ieintriģē Sergeju. Neskatoties uz bīstamību, viņš Natāliju ņem sev līdzi. Nedēļu vēlāk, izrādīdams savas jūtas, Sergejs viņai uzdāvina pērļu kaklarotu. Natālija saprot, ka Sergejs ir goda vīrs, kas sirdī mīl Krieviju tikpat stipri kā viņa. Kad viņa uzaicina Sergeju savā istabā, viņš pamana paslēptu pistoli un apzināti pagriež Natālijai muguru. Viņa paķer ieroci, bet nespēj izšaut. Neskatoties uz atšķirīgajiem politiskajiem viedokļiem, viņa ir iemīlējusies Sergejā.
Kad boļševiki ieņem vilcienu, kurā viņi ceļo, Natālija izliekas, ka ienīst Sergeju. Tā vietā, lai viņu nošautu tāpat kā viņa oficierus, viņa piedāvā iespēju viņam būt par lokomotīves kurinātāju līdz Petrogradai, kur viņu publiski pakārs. Kad visi ir piedzērušies, Natālija palīdz Sergejam aizmukt, atdodot viņam pērļu kaklarotu, ko pārdodot viņam būtu nauda, lai izceļotu no valsts. Sergejs izlec no vilciena un ar šausmām noskatās kā vilciens noiet no sliedēm uz netālā tilta un kopā ar Natāliju iekrīt aizsalušajā upē.
Desmit gadus vēlāk, Sergejs dzīvo nabadzībā, strādājot par statistu Holivudā. Kad viņš beidzot satiek režisoru, Sergejs atpazīst Ļevu. Ļevs, nolemj Sergeju pazemot, nozīmējot viņu krievu ģenerāļa lomai cīņas ainā. Sergejam ir jāsaka runa aktieru grupai, kas atveido kareivjus. Kad viens no viņiem mēģina uzsākt sacelšanos, sakot ģenerālim "Jūs jau devāt savu pēdējo pavēli", viņš iesit ar pātagu ģenerālim pa seju, tieši tāpat kā desmit gadus atpakaļ Sergejs iesita Ļevam. Zaudējot realitātes izjūtu, Sergejam patiešām liekas, ka viņš atrodas kara laukā, un viņš aicina kareivjiem cīnīties par Krieviju. Viņš mirst no pārslodzes, paspēdams pajautāt, vai viņi uzvarēja. Aizkustinātais Ļevs apstiprinoši atbild. Asistents piebilst: "Šis vīrs bija lielisks aktieris", uz ko Ļevs atbild: "Viņš bija ne tikai lielisks aktieris - viņš bija lielisks cilvēks".
Galvenajās lomās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Emīls Janningss — lielkņazs Sergejs Aleksandrs
- Evelīna Brenta — Natālija Dobrova
- Viljams Pauels — Ļevs Andrejevs
- Džeks Reimonds — režisora asistents
- Nikolajs Susaņins — adjutants
- Mihails Visarovs — miesassargs
Prototips
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ernsts Lubičs pavēstīja avīžu rakstu autoram Gilbertam Svanam, ka stāsts ir daļēji balstīts uz patiesiem notikumiem: Cariskās Krievijas armijas ģenerāli sauca Fjodors Lodiženskis, kuru Lubičs satika Krievijā, un vēlāk Ņujorkā, kur viņš atvēra krievu restorānu pēc aizbēgšanas no Oktobra revolūcijas.[2] Lubičs atkal sastapa ģenerāli pilnā ekipējumā, kad viņš piestrādāja par statistu studijā nopelnot 7,5 dolārus dienā,[2] tikpat cik Sergejs filmā. Lubičs vēlāk šo stāstu izstāstīja Lajošam Bīro, filmas stāsta autoram.[1] Ar vārdu Teodors Lodi (Theodore Lodi), Lodiženskis atveidoja dažādas lomas laika posmā no 1929. līdz 1935. gadam, tajā skaitā lielkņazu Mihailu, krievu bēgli, kuram jāstrādā par viesnīcas šveicaru 1932. gada filmā Down to Earth.[3]
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]DVD
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]2010. gadā uzņēmums The Criterion Collection izdeva DVD izlasi ar trim Džozefa fon Šternberga filmām: The Last Command, Underworld un The Docks of New York.[4]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 «Silent Era: The Last Command». silentera.com. Skatīts: 2011-09-24.
- ↑ 2,0 2,1 Gilbert Swan. «In New York». Pittsburgh Press, 1929. gada 7. maijs.
- ↑ Teodors Lodi vietnē IMDb
- ↑ Dave Kehr. «Sternberg: Chief Director of Private Dream Factory». The New York Times, 2010. gada 20. augusts.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: The Last Command.
- IMDb profils (angliski)
- AllMovie profils (angliski)
- Turner Classic Movies profils (angliski)
|