Academia.edu no longer supports Internet Explorer.
To browse Academia.edu and the wider internet faster and more securely, please take a few seconds to upgrade your browser.
1985, Investigación social Teoría y praxis
…
177 pages
1 file
Este libro recupera las experiencias docentes, de investigación y asesoría que el autor ha tenido en diversas universidades e instituciones del país. En la primera parte del texto se exponen los problemas que enfrenta el investigador en el trabajo científico. Su presentación se hace a través de una serie de relatos a fin de facilitar la comprensión de los problemas metodológicos y técnicas de la investigación social. En la segunda parte del libro se exponen los conceptos más utilizados en el proceso de investigación. Su definición se hace de manera clara y precisa, con base en los conocimientos teóricos y empíricos que el Dr. Raúl Rojas Soriano ha acumulado a través de su práctica científica.
2016
Siliņš savu viedokli pamato ar kāda bezatsauces Soboļina pētījumiem. Diemžēl mēģinājumi atrast minēto autoru 19. gs. 90. gadu Krievijas klasiķu klāstā nav vainagojušies ar panākumiem. 4 Ernests Blese (1932). Ko zinam par aizvesturiskam baltu ciltīm un musu tautas pirmsakumiem? Pardomas par musu sencǔ likteniem un gaitam, atskatei musu valsts svetku dienas, Militarais Apskats 7, 1211.-1217. lpp.;-. Ko zinam par musu tautas pirmsakumiem. Atceresimies musu kareiviskas un gara drosmes varonus un senos cīnītajus!,
Culture Crossroads, 2023
Arquine Revista Internacional De Arquitectura, 2010
Culture Crossroads, 2022
Sakrālā telpa ir būtiska reliģiskās sistēmas sastāvdaļa, jo tā sniedz iespēju saskarei ar dievišķo, respektīvi, sniedz iespēju gūt reliģisko pieredzi, piemēram, Svētajā zemē, Mekā utt. Postmodernisma laikmetā, kad rodas jauna reliģiskā, precīzākparareliģiskā sistēma (New Age jeb Jaunā ēra), vērojams arī jaunas sakrālās (parasakrālās) telpas veidošanās process, kam ir visai ilga priekšvēsture. Lai izprastu, kāpēc postmodernisma axis mundi ir Himalaji, konkrētāk,-Tibeta, kur garīgumu ir devies meklēt ne viens vien intelektuālis arī no Latvijas, ar analītisko metodi piedāvāju aplūkot teosofu skatījumu uz Tibetu Himalaju sakralizācijas kontekstā. Tibetas sakralizācijas priekšvēsture Tibetas sakralizācijas procesu ir veicinājusi Helēnas Blavatskas (1831.-1891.) mācība par mahātmām jeb Himalaju skolotājiem, kas viņai esot dāvājuši slepenu doktrīnu. Tomēr jāatzīst, ka ideja par Austrumiem kā gudrības avotu1 ir pastāvējusi krietnu laiku pirms H. Blavatskas, piemēram, Voltērs bija pārliecināts, ka reliģijas saknes ir meklējamas Indijā; Šlēgelis uzskatīja, ka cilvēces kultūras un reliģijas šūpulis ir kārts Indijā; Šopenhauers apgalvoja, ka Jaunās Derības idejas ir mantotas no Indijas: Jēzus esot mācījies no Ēģiptes priesteriem, kas nākuši no Indijas. Šādā Rietumu kultūras kon tekstā gluži likumsakarīgi arī H. Blavatskas brālība nāk no tās pašas pusesno Austrumiem. Kāpēc H. Blavatskas garīgie skolotāji savu mājvietu Austrumos ir raduši tieši Tibetā-Himalajos? Kopš 19. gs. vidus Rietumus bija pārņēmusi īpaša interese par Ķīnu, Mongoliju un Tibetuuz šīm zemēm devās neskaitāmi ceļotāji2, kas, atgriezušies dzimtenē, publicēja savu ceļojumu aprakstus. Klajā nāca iespaidīgs ceļojumu grāmatu skaits, ko varētu dēvēt par iztēles ģeogrā fiju, kas ir veicinājusi Himalaju sakralizācijas procesu.
Letonica, 2022
Raksts izstrādāts ar projekta "Humanitāro zinātņu digitālie resursi: integrācija un attīstība" (VPP-IZM-DH-2020/1-0001) atbalstu. Izsakām pateicību visiem intervētajiem ekspertiem, kā arī kolēģiem (īpaši Ingunai Skadiņai un Sanitai Martenai) un recenzentam par vērtīgiem komentāriem un norādēm darbā pie manuskripta. 1 Ir dažādas DH RR taksonomijas. Piemēram DARIAH rīkus klasificē šādi: komunikācijai un sadarbībai, datu analīzei, datu ieguvei, datu publicēšanai un izplatīšanai, datu strukturēšanai un uzlabošana, empīriskai pētniecībai, projektu vadībai (Dallas et al. 2017: 156). DH RR var dalīt reprezentācijas, programmēšanas, analīzes, arhivēšanas un daudzos citos veidos. Par tipiskiem DH rīkiem un resursiem var uzskatīt, piemēram, vārdnīcas, tekstu korpusus, tekstu analīzes un vizualizācijas rīkus, datubāzes, digitālos arhīvus, multimediju kolekcijas, kodēšanas un programmēšanas resursus, spēles, metadatu veidošanas rīkus, sociālos tīklus, mācību platformas, raidierakstus, skaņas apstrādes programmatūras utt. Letonica 47 Latvijas digitālo humanitāro zinātņu rīki un resursi 2022 3 Viena no retajām publikācijām ir "Latviešu valoda digitālajā vidē: datorlingvistika: informatīvi izglītojoša semināru cikla materiāli: rakstu krājums" (Baldunčiks, Auziņa, 2012). 4 Kaut kādā mērā šis ir arī vēsturisks pētījums par Latvijas DH lauku. Rakstā šim aspektam pieskaramies tikai garāmejot, bet pētījuma laikā ievāktie dati (īpaši ekspertu intervijas) var kalpot padziļinātai šī temata izpētei. Letonica 47 Latvijas digitālo humanitāro zinātņu rīki un resursi 2022 LNB 9
2021
Medicīnas studiju programmas respondentu atbilžu vidējās vērtības un to īpatsvars ticības paranormālajam skalās un apakšskalās, kas raksturo maģisko domāšanu, ticību tradicionālajai reliģijai un ticību pseidozinātniskiem uzskatiem .
The Nordic Journal of Aesthetics
2020
Kopsavilkums Rakstā tiek aplūkota Eduarda Veidenbauma darba par mehāniku saistība ar viņa pārējo radošo darbību. Šī problemātika ir saistīta ar plašāku jautājumu par Veidenbauma ideju savstarpēju iekļaušanos vienotā uzskatu sistēmā. Veidenbauma radošā darbība ir fragmentāra un aptver vairākas jomas-no dzejas līdz dabaszinātnēm, jurisprudencei un sociālpolitiskiem pārspriedumiem. Ja idejas nav saistītas, tad visi šie darbi ir jāaplūko neatkarīgi. Ja ir saistītas, problemātiska kļūst to apvienošana vienā sistēmā. Raksta autori aplūko abus scenārijus. Raksta centrā ir Veidenbauma iespējamās filozofijas neeksplicētās nostādnes. Ja šīs nostādnes tiek adekvāti izgaismotas, Veidenbauma uzskatus ir iespējams tematizēt ne tikai vēsturiskā, bet arī ideju vēstures vai plašāku humanitāro zinātņu diskusiju kontekstā. Raksta autori savās sadaļās izvērš trīs skatījumus uz Veidenbauma darbību. Pirmais attiecas uz Veidenbauma likteņa un gribas problemātiku. Vai optimistiskie Veidenbauma raksti ir sasaistāmi ar pesimistisko dzeju? Risinājums, kas ļautu apvienot Veidenbauma radošo darbību vienā sistēmā, tiek meklēts stojas un Šopenhauera filozofijas nostādnēs, nošķirot divas likteņa izpratnes-liktenis kā stingra noteiktība dabā un kā indivīda dzīves plāns. Otrā sadaļa, akcentējot vēstures pētniecības pieeju problemātiku, pievēršas Veidenbauma darbības vēsturiskajam aspektam, aplūkojot dzejnieka dzīves apstākļus Tērbatā. Balstoties Veidenbauma tekstos un laikabiedru atmiņās, var parādīt, ka Veidenbaums savos uzskatos nav bijis koherents. Dzejnieka pārdomās iezīmējas vismaz divi savstarpēji pretrunīgi motīvi, kuri izpaužas kā pesimistiski skaudrais pasaules redzējums dzejā un cerība uz racionāli iekārtotu, mehanizētu nākotnes sabiedrību. Pēdējā sadaļa aplūko Veidenbauma rakstu par mehāniku un politisko darbu saistību. Ja šī saistība tiek pierādīta, var runāt par īpaša veida Veidenbauma humānismu. Šo tēzi izvēršot plašāk, Veidenbauma uzskatus var aplūkot arī 20. gadsimta humānisma un posthumānisma kontekstā.