Mājas zirgs

Zirgs (Equus caballus) ir liels zīdītājs nagainis, piederošs vienai no septiņām Equus ģints mūsdienu sugām. Pie zirgiem pieder arī ēzelis, kulans un zebra. Zirgu tēviņu latviešu valodā sauc par ērzeli, mātīti par ķēvi un dzimumbriedumu nesasniegušu eksemplāru par kumeļu.

Zirgam bijusi ilgstoša, ļoti nozīmīga loma gan transportēšanā, (tas izmantots jāšanai, kā arī kaujas ratu, pastu ratu, kariešu un pat īpašu tauvu laivu vilkšanai), gan lauksaimniecībā (kā aramzirgs), gan arī pārtikā. Visbiežāk kā aptuvenais zirga pieradināšanas laiks tiek minēts 2000.g.p.m.ē. Tas arī ir laiks, kad zirgs tiek pirmo reizi piesaukts kā pārvietošanās līdzeklis. Līdz pat 20.gs. vidum zirgi tika intensīvi un plaši izmantoti karadarbībā, un, kaut arī zirgi nu aizstāti ar ieročiem un mašīnām, mūsdienās vēl joprojām konkrētu karaspēka daļu un karavīru apzīmēšanai lieto tādus jēdzienus, kā „kavalērija” un „kavalērists”.

Zirga evolūcija

Salīdzinot ar zināšanām par citu dzīvnieku attīstību, mūsu zināšanas par zirga izcelsmi ir pietiekami bagātīgas – evolucionisti var droši runāt gan par zirgu dzimtas vissenākajiem pārstāvjiem hirakotēriju (Hyracotherium) un eohipu (Eohippus), kas dzīvojuši pirms ~ 55 miljoniem gadu, gan arī par tālāk tekstā minētajiem savvaļas ekvīdiem.

Šo daudzo miljonu gadu laikā zirgi ir daudz mainījušies. Piemēram, dabiskās atlases rezultātā agrīno zirgu priekšteču kāju pirksti no 5 reducēti līdz 3 un tad līdz 1, kas savukārt pārtapis par nagu, kādu to pazīstam mūsdienu „zirgveidīgajiem”. (Salīdziniet zirgus ar šķeltnadžiem – cūkām, govīm un aitām – kuriem nagi veidojušies no 2 pirkstiem!)

Paliekas no 2 malējiem pirkstiem zirgam saglabājušās vēl šobaltdien – aizmetņi jeb t.s. „kastaņi” kāju iekšpusē un spalvu kušķos aizmugurē virs naga. Evolūcijas biologs Stīvens Džejs Gūlds savā 1983.g. izdotajā darbā Hen's Teeth and Horse's Toes (ISBN 0393311031) kā reti sastopamus piemērus minējis mūsdienu zirgus ar īstiem „liekiem pirkstiem” – interesanti, ka arī šādas nelielas mutācijas var norādīt uz zirgu seno izcelsmi un attīstību.

Dabā zirgi ir plēsīgo zvēru laupījums. Tādēļ viņos mīt dabiska tieksme bēgt no briesmām, kaut arī, iedzīti stūrī, lai aizstāvētos, viņi cīnīsies. Viņu acis atrodas galvas abās pusēs – tā ganoties viņi spēj pārraudzīt pietiekami plašu teritoriju (šis redzamības lauks stiepjas gandrīz180 grādu leņķī uz katru pusi, priekšpusē pārklājas, bet aizmugurē noteiktā leņķī„iztrūkst”). Pat pieradināti zirgi viegli izbīstas un jātnieku drošības dēļ tie būtu pienācīgi jāiepazīstina ar svešiem objektiem un neiepazītām situācijām.

Zirgi dzīvo ģimenes grupās un viņu dzīves vide ir pārsvarā ganībās, zālāji, ar zāli apaugušas teritorijas. Šīs grupas vai bari parasti sastāv no viena pieauguša ērzeļa, viņa harēma (~ 10 ķēvēm) un jaunajiem pēcnācējiem. Līdzko jaunās vīriešu kārtas atvases sasniedz vairošanās vecumu un izrāda pirmos mēģinājumus aplecināt kādu no ķēvēm vai mēroties spēkiem ar bara vadoni, pēdējais parasti padzen viņus, un jaunajiem ērzeļiem neatliek nekas cits, kā nošķirties un izveidot savu „vecpuišu bandu”. Parasti vien tad, kad ērzelis ir sasniedzis 7 līdz 8 gadu vecumu, viņam paveras iespējas „iemantot savā īpašumā” kādu ķēvi, un, ja viņš ir gana stiprs un veiksmīgs, viņš drīz kļūst par „bandas vadoni”, t.i., viņam nu jau ir savs harēms, ko veido citam ērzelim atņemtās ķēves.

Alfa ķēve nosaka virzienu, kādā ģimenes ganāmpulks pārvietojas, bet ērzelis noslēdz gājienu, tā „ganot” savu ģimeni. Nesen zinātnieki secinājuši, ka zirgu starpā valda sava veida demokrātija. Piemēram, ja lielākā daļa ganāmpulka izrāda vēlmi apstāties un ieturēt maltīti, pārējais bars piemērojas šai vairākuma vēlmei.

Zirga pieradināšana un savvaļas sugu saglabāšana

Senākie avoti par zirgu pieradināšanu ir datēti ar 3000.g.p.m.ē.un nāk no Centrālās Āzijas. Pastāv dažādas teorijas par pieradināšanas laiku un vietu.

[..]

Zirgs kā pārtikas sastāvdaļa

Sk. arī galveno rakstu: Taboo meat (angliski)

2001.gadā cilvēki patērējuši aptuveni 153 000 tonnu zirga gaļas. Ievainotu un veterinārārstu „iemidzinātu” zirgu gaļa netiek patērēta: tādu zirgu liemeņi un sprāgoņi tiek kremēti.

Nozarei raksturīgais vārdu krājums

[..]

Gaitu apzīmējoši termini

Iedalāmi 4 galvenie veidi, kā pārvietojas zirgi:

• soļi
• rikši
• lēkši
• auļi.

Soļojot trīs zirga kājas atrodas pie zemes un viena pacelta gaisā. Soļojošs zirgs pirmo pacels priekškāju, tad tās pašas puses pakaļkāju, tad atkal otras puses priekškāju un kā pēdējo – tās puses pakaļkāju. Lai liktu stāvošam zirgam sākt soļot, jātniekam ar papēžiem viegli jāpiespiež zirga sānos un jāatspriego pavadas.

Rikšojot zemei vienlaikus pieskaras 2 zirga kājas – priekškāja un pretējās puses pakaļkāja (nereti sauktas par „diognālēm”). [..] Lai soļojošam zirgam liktu sākt rikšot, jāsaīsina pavadas un stingrāk jāpiespiež kājas. Pastāv 2 veida rikši – vienkāršie un atvieglotie. Pirmajā gadījumā jātnieks vienkārši sēž sedlos un ļaujas zirga kustībām. Otrajā gadījumā jātnieks zirgam „piepalīdz”, uz katru 3. zirga soli mazliet paceļoties no sedliem.

Lēkšojot zirga priekškāja un pretējā pakaļkāja vienlaikus piesitas zemei, bet atlikušās 2 kājas skar zemi atsevišķi. Lēkšojošs zirgs vispirms pieskarsies zemei ar vienu priekškāju, tad sekos īss mirklis aiztures, tad zirgs piesitīs pie zemes pretējo pakaļkāju, un tad pārējās divas. Ja pārvietojas taisni uz priekšu, nav lielas nozīmes, kura priekškāja (vai vadošā kāja) tiek likta pirmā. Jācenšas zirgu trenēt to darīt ar abām kājām pamīšus, pretējā gadījumā zirgs uztrenēs „vienu pusi”, bet ar otru lēkšos negribīgi un neveikli. Arēnā zirgam būtu jālēkšo, pirmo liekot iekšējo kāju. Pie strauja pagrieziena iekšējai (jeb pagrieziena centram tuvākai) kājai jābūt vadošai. Lai zirgu no rikšiem paceltu lēkšos ar pareizo kāju, jātniekam jāpāriet uz vienkāršajiem rikšiem, ārējā kāja jānovieto mazliet aiz sedlu vēderjostas un jāpiespiež zirga sāniem ar iekšējo kāju. Lai zirgu no aulēkšiem pārvestu uz lēkšiem, sedlos mazliet jāatliecas atpakaļ, ārējā kāja jānovieto aiz vēderjostas, ļaujot zirgam lēkšot „ar pareizo kāju”, un jāpievelk pavadas.

Auļi jeb aullēkši - šī gaita līdzīga lēkšiem, vienīgi kājas, kas kopā skāra zemi, tagad tiek piesitas pie zemes atsevišķi (pakaļējās mazlietiņ ātrāk par priekšējām). Arī auļos zirgam ir „vadošā kāja”. Tik strauji veicot pagriezienus ir vēl nozīmīgāk, ar kuru kāju zirgs to dara. Pagriezienā pa kreisi vadošajai jābūt kreisajai kājai, bet pa labi – labajai. Jo straujāks pagrieziens, jo vairāk zirgs nosvērsies uz sāniem. Zirgiem, ar kuriem parasti tiek auļots taisni uz priekšu, jātrenē likt vadībā abas kājas, jo citādi tādi zirgi var ciest no muskuļu nelīdzsvarotības un attiecīgi – grūtībām veikt pagriezienus uz vienu vai otru pusi. Lai paceltu zirgu auļos, jātniekam sedlos jāsasveras mazliet uz priekšu un viegli jāpiesit zirgam sānos.

Sīkāk par zirgu gaitu skatiet Horse gaits.