Jānis Balodis (ģenerālis)
- Šis raksts ir par ģenerāli. Par citām jēdziena Jānis Balodis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| ||||||||||||||||||
|
Jānis Balodis (1881. gada 20. februāris — 1965. gada 8. augusts) bija Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieks (1919—1921), armijas ģenerālis, visu šķiru Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, no 1931. līdz 1940. gadam Latvijas Kara ministrs, 1934. gadā aptuveni divus mēnešus tieslietu ministrs. Viens no galvenajiem 15. maija valsts apvērsuma organizētājiem, Valsts un Ministru Prezidenta biedrs, oficiāli otrā persona valstī aiz Kārļa Ulmaņa līdz aiziešanai no amatiem 1940. gada 5. aprīlī.
Biogrāfija
Dzimis 1881. gadā Trikātas pagastā Vēžnieku mājās skolotāja un vēsturnieka Voldemāra Baloža ģimenē. Viņa jaunākais brālis bija vēlākais arheologs Francis Balodis. 1898. gadā iestājās Krievijas impērijas armijā, dien 110. Kamas kājnieku pulkā Kauņā. No 1900. līdz 1902. gadam mācās Viļņas karaskolā. 25. divīzijas sastāvā no 1904. gada novembra līdz 1905. gada jūlijam piedalījies Krievu-japāņu karā, kur smagi ievainots rokā. No 1906. līdz 1914. gadam dien 27. divīzijā Viļņā. Pirmajā pasaules karā piedalās kā jaunākais virsnieks un rotas komandieris. Kaujās Austrumprūsijā viegli ievainots, apbalvots ar 2. šķiras Staņislava ordeni, 2. šķiras Annas ordeni, 4. šķiras Vladimira ordeni un Sv. Jura krustu, izvirzīts paaugstinājumam. 1915. gada 20. februārī atrodoties kara hospitāli kritis vācu gūstā, kur gūstekņu nometnē Silēzijā atradās līdz 1918. gada novembrim.
1918. gada novembrī atgriezies Latvijā.[1] Latvijas armijā pieņemts 1918. gada 18. decembrī[nepieciešama atsauce] par instruktoru rezerves rotas priekšnieku.[2] 1919. gada 28. februārī paaugstināts dienesta pakāpē par kopvedi (pulkvežleitnantu).[3] Pēc Oskara Kalpaka nāves, 21. martā iecelts par Latviešu atsevišķā bataljona komandieri[4], vadījis to kaujās pie Ventas un Saldus. 21. martā paaugstināts par pulkvedi.
Karaspēkam augot, Balodi iecēla par Atsevišķās latviešu brigādes, bet vēlāk par Dienvidu grupas virspavēlnieku. Pēc latviešu bruņoto vienību reorganizēšanas 1919. gada 15. jūlijā, Dienvidu grupu pārdēvēja par 1. Kurzemes kājnieku divīziju, un Balodi iecēla par tās komandieri. Balodis vadīja divīziju Latgales frontē. Bermonta uzbrukuma laikā pēc ģenerāļa Sīmansona atcelšanas 16. oktobrī Balodi iecēla virspavēlnieka amatā. 1920. gada 23. janvārī viņš tika paaugstināts par ģenerāli.[5]
Pēc Brīvības cīņu beigām, 1921. gada februārī tiek likvidēts virspavēlnieka postenis, jūlijā pēc paša vēlēšanās Balodis dienestu atstāja. Ar Saeimas likumu 1921. gada aprīlī dzimtīpašumā saņēmis Upesmuižu (pārsaukta par Baložiem) ar 100 hektāriem zemes Līvbērzes pagastā.[6] Iestājās Latviešu Zemnieku savienībā, 1925. gadā tika ievēlēts Saeimā, kopš 1931. gada 7. decembra bija Kara ministrs. Piedalījās Ulmaņa organizētajā 1934. gada 15. maija apvērsumā, pēc kura turpināja pildīt Kara ministra pienākumus līdz 1940. gada aprīlim, kad viņa vietā tika iecelts Krišjānis Berķis. No 1936. gada 12. marta Valsts Prezidenta vietnieks, no 1938. gada 11. februāra Ministru Prezidenta biedrs.
Īsi pēc Latvijas okupācijas, plānojis kandidēt vēlēšanās no Demokrātiskā bloka saraksta. 1940. gada 31. jūlijā kopā ar sievu Elvīru deportēts uz Sizraņu Krievijā.[7] Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1941. gadā internēts un ieslodzīts Kuibiševas cietumā, pēc 1946. gada Ivanovas cietumā. Šajā statusā viņš ir līdz pat 1952. gadam, kad notiesāts uz 25 gadiem un kā "bīstams noziedznieks" nosūtīts uz PSRS VDM īpašo cietumu Vladimirā. Pēc Staļina nāves no apcietinājuma atbrīvots, 1956. gada beigās atgriezies Latvijā, dzīvojis Rīgā, vēlāk Saulkrastos. 1965. gada 8. augustā, 84 gadu vecumā, Jānis Balodis aizgājis aizsaulē. 11. augustā zemes klēpī guldīts I Meža kapos Rīgā. Jānis Balodis bija latviešu studentu korporācijas Ventonia goda filistrs.
Apbalvojumi
- Sv. Staņislava ordenis, 2. klase ar zobeniem.
- Sv. Vladimira ordenis, 4. klase ar zobeniem.
- Sv. Annas ordenis, 2. klase ar zobeniem.
- Lāčplēša Kara ordenis, 1.,2.,3. klase.
- Triju Zvaigžņu ordenis, 1. klase.
- Viestura ordenis, 1. klase ar zobeniem.
- Aizsargu Nopelnu krusts.
- Francijas Goda leģiona ordeņa komandieris.
- Lielbritānijas Sv. Maikla un Sv. Džordža ordenis.
- Somijas Baltās rozes ordenis, 1. klase.
- Igaunijas Brīvības krusts, 1. šķiras 1. klase.
- Igaunijas Ērgļa krusta ordenis, 1. klase.
- Polijas Virtuti Militari, 5. klase.
- Lietuvas Vitauta Lielā ordenis.
- Itālijas Sv. Maurīcija un Lazara ordenis, 1. klase.
-
Neatkarības cīņu beigās
-
Ģenerālis Balodis 1925. gadā
-
Ģenerālis Balodis 20to gadu beigās
-
Ģenerālis Balodis 1935. gadā
-
Ģenerālis Balodis 30to gadu beigās
Literatūra
- Rihards Treijs. Latvijas ģenerāļi (1918—1940). Armijas ģenerāļi un štāba priekšnieki. Latvijas Vēstnesis, 2006. 53.–98. lpp. ISBN 9984-731-78-2.
Atsauces
- ↑ Treijs 2006, 58. lpp.
- ↑ Apsardzības Ministrijas Kancelejas pavēle Nr4 (parakstījis kancelejas priekšnieks P.Silenieks).
- ↑ Apsardzības ministra pavēle Nr.13.
- ↑ Apsardzības ministra pavēle Nr.21.
- ↑ Pirmais Latvijas nacionālās armijas ģenerālis Jānis Balodis
- ↑ Likums par zemes piešķiršanu armijas virspavēlniekam Ģeneralim Balodim
- ↑ Treijs 2006, 98. lpp.
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
---|---|---|
Priekštecis: Dāvids Sīmansons |
Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieks 1919. gada 16. oktobris — 1921. gada 1. aprīlis |
Pēctecis: Mārtiņš Peniķis (Latvijas armijas komandieris) |
Priekštecis: Eduards Laimiņš |
Latvijas Republikas Kara ministrs 1931. gada 6. decembris — 1940. gada 5. aprīlis |
Pēctecis: Krišjānis Berķis |
|
|
- 1881. gadā dzimušie
- 1965. gadā mirušie
- Latvijas Bruņoto spēku virsnieki
- Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri
- 2. Saeimas deputāti
- 3. Saeimas deputāti
- 4. Saeimas deputāti
- Latvijas kara ministri
- Latvijas tieslietu ministri
- Padomju represiju upuri
- Viļņas karaskola
- Triju Zvaigžņu ordeņa lielkrusta komandieri
- Rīgas Meža kapos apbedītie
- Beverīnas novadā dzimušie